|
Apr. 6th, 2016|08:28 pm |
|
Ir cilvēki, kas nesaprot, kāpēc es tik maz kontaktējos ar cilvēkiem, bet tā ir sanācis, ka man apkārt pārāk daudz ir bērnības un jaunības dvēseļu un viņas gluži vienkārši ir garlaicīgas. Kad es esmu 100% nobriedušu dvēseļu sabiedrībā, tas ir tāds svaigums un tāda atšķirība. Tas būtu pielīdzināms sajūtai, ko izjūt cietumnieks, kas pēkšņi izlaists brīvībā. Vai smagi izsalkušais beidzot ticis pie ēdiena. Vai bezpajumtnieks ziemā ticis pie siltas gultiņas. Pēkšņi izrādās, ka nav mākslīgi jāuztur komunikācija, jo tā "ir pieņemts" un tāpēc, ka "nav smuki būt nesociālam". Komunikācija ir interesanta un piepildoša un notiek pat bez vārdiem. Vēl vairāk - tajā ir mīlestība un brālība. Ak mēs, nesaprastās un atstumtās nobriedušās dvēseles jauno un bērnības dvēseļu pasaulē! |
|