|
Jan. 17th, 2016|03:34 am |
Dvīņu Liesmas teksts:
Alberts Svētiņš aizgāja. Pārgāja.
Pirmā nāve- pirmā pārdzimšana.
Alberts man ievada pārdzišanas straumi, kas mums vēl priekšā stāv.
Tik spilgts sākums.
Jūtu viņa tuvumu. Tagad viņa personība un noskaņa ir tik dzidra un saprotama. Kā izkristalizējusies.
Viņš bija tik satriecoši atklāts! Tik satriecoši brīvs! Tik pašpārliecināts- pauda savu domu, pauda sevi. :) Es lepojos par viņa drosmīgo dvēseli un godīgumu par sevi pašu. Viņš neslēpa arī savu ēnas pusi.
Man ir nepatīkami atcerēties savu attieksmi uz viņu pēdējā laikā..
Un vispār es ne reiz nebiju pateikusi to visu labo, ko viņā apbrīnoju..
Caur šo, ļoti dzīvi mani ir skārusi spēcīga atziņa, (kura taču ir zināma, vai ne?!) ka dzīve ir tagad un vajag novērtēt, katru mirkli un katru cilvēku. Un redzēt tajā to labāko. Skatīties uz labo. Un arī viņam pašam, tam cilvēkam uzteikt, paust savu vērtējumu, savu sajūsmu par to, kas viņā ir...
Mēs vislaik viens otrā skatamies un norādām lielākoties to, kas nav....
Un tad vienā brīdī tas cilvēks mūs atstāj.. Atstāj ar savu noskaņu uz viņu.
Viņam ir kolosāla mūzika http://www.draugiem.lv/sodiena/ un es biju sajūsmā par to kā viņš spēj frīstailot, kā viņš dzejo, par viņa skaļo domu plūsmu, kas man daudzkārt kaitināja, jo bija par uzmācīgu... Man daudz kas viņā nepatika. Man daudz kas arī ļoti patika.
To, kas patika, to- ko apbrīnoju, paliku noklusējusi..
Zinu, ka arī tagad viņa dvēselei varu paust savu pateicību un prieku uz viņu.. Tomēr esmu satriekta ieraugot cik primitīvi attiecos. Un ja tagad nomirtu mani mīļie cilvēki, justos ar to pašu neizteikto pateicību.
Un es te vēl par mīlestības pasauli sapņoju. Tagad ieraugu, ka īstenībā sevī lielākoties uz notiekošo un personībām esmu kritiska, saskatu trūkumus, saskatu, kur vēl jāaug, ko vēl attīstīt..
Pārsvaram jābūt prieka un pateicības pusē.
Un jābūt godīgam pret sevi- cik dzīvi tiešām esam pozitīvismā..?!
Pieredzot drauga aiziešanu, to var labi izvērtēt.
Paldies Tev, Albert! :) |
|