|
Jan. 5th, 2016|05:31 am |
|
Man ar dvīņu liesmu nesaprašanās par bērna audzināšanu. Mums vnk ir dažādas noskaņas, viņa cenšas būt ļoti laba un pareiza un visā vainot sevi. Viņa saka, ka Maija no "Maijas un Paijas" ir viņas favorīte. Un Māte Terēza. Man ir savādāka noskaņa. Protams, šī pazemīgā noskaņa man arī kādreiz ir bijusi vai arī esmu tiecies uz to. Bet tagad ir pavisam cita. Būt patiesam, būt īstam, autentiskam, arhaiskam - kaut kas tāds. Viņa domā, ka indiāņiem viss bija perfekti ar bērnu audzināšanu un dzīvi kā tādu. Bērnībā es lasīju grāmatu par Dienvidamerikas indiāņu dzīvi, kādas sievietes autobiogrāfiju, kura kopš pusaudzes gadiem dzīvojusi ar indiāņiem. Viņiem tā dzīve bija diezgan pilna karu un vardarbības. Man neticās, ka vidusmēra indiāņu vīrietis, redzot visādas tracinošas bērna nejaucības un tiekot fiziski pagrūsts, neatbildētu ar to pašu, bet sāktu skaidrot morāli, draudētu atņemt zābakus vai solītu pērienu, kas nekad nepienāks... Protams, ir arī miermīlīgākas ciltis. Šeit mēs laikam vnk nerezonējam viens ar otru.. mani, ja godīgi, savukārt neaizrauj Maija un Māte Terēza... mana stihija ir uguns, viņas - zeme. Uguns liekas skarba, zeme liekas garlaicīga. Man nav pilnīgi nekā personiska pret Ulesu, kad es viņu pagrūžu, es vienkārši ļauju viņai izbaudīt savas rīcības sekas. Es viņu uzskatu par savu dvēseles radinieku atškirībā no visiem tiem, kurus es par tādiem neuzskatu. Es neēdu embrijus Illuminati rituālos, nevienu seksuāli neizmantoju, nesitu, nebļaustos uz cilvēkiem bez iemesla - visumā neesmu nekāds īsts tumsas cilvēks, esmu vienkārši patiess. Cenšos ignorēt morālas uzvedības normas un pienākuma ētiku. Vairāk par visu man nepatīk nevis negatīvisms, bet snobisms. Mani vecāki ir diezgan negatīvi, bet es zinu, ka citiem vecāki ir snobi un tas ir vēl grūtāk. Gribu būt destruktīvs pret snobismu. |
|