|
Nov. 7th, 2015|12:09 am |
Ir dveeseles kas veelas atgriezties pie Avota jeb Dieva, jo tur bija tik labi bet te slikti. Bet muusu patiesais iemesls kaapeec atrodamies te, ir tas ka mes nesam gaismu tumsaa un paplashinaam Dieva zonu. Ragaciema Agnese man paliidzeeja savilkt kopaa punktus. Un tas ir interesanti, ka krishnaiiti to sauc par skaudiibu pret Dievu un Agnese saka, ka dveeseles veeleejaas buut patstaaviigas un pieraadiit sevi taapeec aizgaaja taalaak no Dieva.
Shiis paardomas man ienaaca praataa shodien atrodoties Krishnas templii, kur visi ciitiigi dziedaaja mantru. Visus gadu tuukstohus cilveeki tiekushies atgriezties pie Avota un jutushies sheit kaa "ieberzushies". Kas principaa ir saprotams. Liidziigi kaa pusaudzis kas veeleejies uzsaakt patstaaviigu dziivi vai pat beerns, saprastu, ka pie maaminjas un teeta bija daudz vieglaak. Viss bija nodroshinaats. Un tagad ir jaastraadaa sisteemaa un jaaciinaas. Vnk lai eksisteetu. Un visur ir briesmas. Tā ir dvēseles nostaļģija pēc bērnības. Lai cik arī tas nebūtu skaisti, dabas likums ir tāds, ka tu pieaudz un tavas dvēseles nodoms bija kļūt patstāvīgam un tikpat spējīgam kā māte un tēvs. Reiz. |
|