|
Oct. 27th, 2015|09:56 pm |
|
Kaut kā Dievs vienmēr dod finansi pēdējā brīdī, neļauj iekrist mizerijā. Galvenais ir uzticēties. Vakar vakarā dvīņu liesma bija aizmigusi ar visām drēbēm, divos naktī es ar mīlestību sāku viņu izģērbt un tad viņa žēlojās, ka es izjaucu sapni. Tad viņa atvēra logu un teica, ka istabā ir piesmēķēts un, ka man elpa arī smird pēc smēķa (un viņas reakcija uz to bija, it kā es būtu spitālīgais). Es viņai jautāju, ko viņa redzēja sapnī un viņa teica, ka neatcerās, (ironiski piebilstot, ka) "paldies" man. Droši vien, ka viņa vēl kaut ko negatīvu pateica. Uzprasīja cik cigaretes es šodien esmu izsmēķējis un, ka priecātos, ja es nesmēķētu. Tad viņa jautāja vai es gribētu pievienoties mīlestības sūtīšanā Ulesai (patiesībā tas būtu ļoti dīvaini no manas puses, ja es, esot pilnīgi atraidīts, spētu sūtīt mīlestību Ulesai, man liekas, es būtu Māte Terēza or something, ko galīgi neuztrauc personīgā laime). Un tad viņa aizmiga. Es nevarēju aizmigt un mans prāts uzkačāja no mušas ziloni par to, ka viņa man nepateica neko pozitīvu, lai gan es to gaidīju, un man likās, ka es tūlīt savākšu savas mantas un iešu prom. Es jutos it kā atraidīts. Un man vēl sejai priekšā rēgojās tā stulbā "Tantras" grāmata, ko viņa bija lasījusi un novietojusi man pie spilvena. Es to aizmetu projām. Un tad viņa pa pusei pa miegam jautāja, par ko es domāju. Un es izstāstīju. Un tad viņa nožēloja, ka tā sanāca un teica, ka patiesībā visu laiku domāja kaut ko pozitīvu par mani, bet runāja negatīvu, nezin kāpēc. Mēļo, ka tas bija tumšo uzbrukums. Bet bija jāpaiet kādam laikam līdz mana emocionālā trauma sadzija un es spēju viņai pieskarties. Jo man likās, ka es nejūtu viņas mīlestību un bez mīlestības es nevaru dzīvot. Man nav entuziasma dzīvot un es nesaprotu, kāpēc es esmu kopā ar kādu, kurš mani nemīl. Protams, viss bija savādāk. Viņa teica, ka, ja es būtu aizgājis, viņa absolūti nesaprastu, kāpēc es to izdarīju. Viņa domātu, ka es esmu kaut ko izdomājis, kāpēc viņa varētu nebūt mana dvīņu liesma un pametis viņu. Un tad viņa sajuktu prātā. Runājot par dvīņu liesmām, man ir vienalga vai viņa ir vai nav mana dvīņu liesma. Es zinu, ka ir harmonija. Ar retiem šādiem ekscesiem, bet tie neesam mēs, kam ir konflikts. Izskatās, ka tumšie dažreiz uzbrūk, radot pārpratumus un situācijas. George Kavassilas teica, ka dvīņu liesmas, kas šajā dimensijā izvēlas saiet kopā, zināmā mērā spēlējas ar tumšo pusi. Jo tumšie vienmēr skatās, kā varētu dvīņu liesmas izšķirt. |
|