|
Oct. 16th, 2015|02:12 am |
|
Dievlejās cēlām māju un man bija dažas visai dramatiskas sadursmes ar Ulesu, pēc kā mana dvīņu liesma bija šokā. Nākamajā dienā viņa runāja par beznosacījumu mīlestību pret bērnu un, ka tas arī ir tas, kas mums būtu jāmācās. Kas ir iespējams tikai, ja mēs atmetam visu pieķeršanos personīgajam komfortam, ērtībām un labsajūtai, jo Ulesa ir tāds bērns, kas vienmēr pārkāpj noteikumus un ir hiperaktīvs un viņai nepārtraukti ir jāsaka: "Nedari tā, nedari šitā". Un tad man atausa gaisma un es sajutu, ka: jā, tas ir tas, kas man jādara. Es gribu būt tavs palīgs, nevis traucēklis. Visvairāk es dvīņu liesmu mīlu par to, ka viņa ir gaismas nesēja. Viņai bija sapņi, apkolaliptiski, bet laimīgi. Par nulles punkta sasniegšanu un pāriešanu uz citām pasaulēm, kā arī, ka sākas katastrofas un mēs, to apzinoties, sākam visu darīt kopā un gatavot kopā, mēs, "rezonanses cilvēki". Bet mēs arī esam laimīgi, jo zinām, ka tas tiešām notiek. Mana dvīņu liesma un Ģirts ir divi līderi šiem cilvēkiem. Un dvīņu liesmai (sapnī) piezvana māte un kaut ko saka par Ulesas drēbītēm, kas sen nav izmazgātas un izsaka savu nožēlu, ka viņa nav atbraukusi kādā datumā ciemos un viņai tas liekas tik absolūti maznozīmīgs, ko viņas māte viņai saka, salīdzinot ar to, kas patiesībā notiek. Bet viņa nestrīdas, jo zin, ka varbūt šī ir pēdējā saruna un vajag sakārtot attiecības. |
|