tik ilgi, kamēr ir ko uztvert, eksistē arī apziņa. pats vārds 'apziņa' - apzināt, apzināties. ir jābūt kaut kam, ko apzināties (šķiet, 'sevi' kā tādu, paša jēdziena 'es' dzimšanu, arī ir iespējams tikai apzināties/identificēt attiecībā pret kaut ko citu, nostādot sevi pret ko citu, saprotot, ievērojot, ka tas Cits ir ne-es, tātad pastāv kaut kas tāds kā Es, kas atšķirās no Cita). varbūt varētu teikt, ka Cita eksistēšana pati par sevi provocē atsevišķu apziņu, apziņa, eksistējoša tikai attiecībā p r e t kaut ko.
bet, kas notiek, kad sevi un to Citu pilnībā apzinies kā vienu apziņu, neatdalītu - tā man ir pilnīga mistika. es cenšos par to domāt, bet tur skats nelien iekšā.