|
Oct. 26th, 2013|07:39 pm |
Pārcilvēka tēls poetizētā veidā ir parādīts Nīčes grāmatā “Tā runāja Zaratustra”., kur viņš tam piešķir augstāko varonību un pilnību. Nīčes nākamajos darbos pārcilvēks figurē jau konkretizētākā izskatā, bet arī šeit ir daudz tēlainības, zemtekstu un paradoksu.
Darbā “Tā runāja Zaratustra” Nīče parāda, kā pārcilvēks pašattīstības gaitā, izmantojot savus plašos uzskatus un gribasspēku, pārvēršas no ļaužu masas nozākātāja par tās svētītāju. Pārcilvēka labsirdība ir viņa pēdējā sevis pārvarēšana. Līdz ar to pārcilvēka jēdziens ieņem citu saturu un veidu. Tas redzams Zaratustras jauna garīga stāvokļa sasniegšanas procesā. Zaratustra vairs nevar palikt savā kalnu vientulībā, viņš sajūt sevī aicinājumu līdzīgi saulei izstarot savu gaismu uz pasauli un cilvēkiem. “Tu, lielais spīdekli!” tā viņš uzrunā sauli. “Kas būtu tava laime, ja tev nebūtu kam spīdēt!”
Būtībā Zaratustra pamazām sāk ienīst pats savu naidu pret tautas pelēko masu, vienveidību. Dzīves alkas, dziņa galīgi pārvarēt pesimismu, iespējams, ka arī dziņas pēc augstākas garīgas varas ved Nīčes varoni Zaratustru uz šo pašattīstības kalngalu. Viņš aicina uz dāvinošo tikumību: ”Es mīlu to, kura dvēsele pati sev’izšķiež, kurš pateicības nedz grib, nedz dod, jo tāds dāvina pastāvīgi un negrib sevi taupīt” Dāvinošo tikumību viņš uzskata par augstāko no visiem tikumiem.
Šīs izmaiņas uzskatos notiek tādēļ, ka tikai paceļoties vispārējam cilvēces un līdz ar to masas līmenim, var pacelties augstāk arī cilvēces virsotnes – izcilas un spilgtas personības. Jo augstāks būs cilvēces vispārīgais kultūras līmenis, jo augstākas būs cilvēces galotnes. Un, ja mēs vēlamies kļūt par pārcilvēkiem, par augstāko pilnību sasniegušām būtnēm, to nebūs iespējams izdarīt bez visas pārējās “pelēkās ļaužu masas” attīstības un virzīšanās augšup.
Cilvēkam, ja viņš grib būt stipra personība, suverēns indivīds, pēc Nīčes domām, jātop visos virzienos un attieksmēs pilnīgi par sevi pašu. Kas tu vari tapt, kas tu varētu tapt, par tādu topi īstenībā! Nīče uzsver, ka pārcilvēkā šī pašizpausme, pašapstiprināšanās parādās visspilgtāk. To viņam atļaujot ne tikai viņa garīgās potences, bet arī viņa laba veselība, fiziskās dotības, ķermeniskai rūdījums un skaistums. |
|