| Šito es izlasīju tagad, nevis tad |
Jun. 2nd, 2013|02:38 am |
Iespējams, šo vēstuli es nekad nenosūtīšu. Bet man ir jāizstāsta. Kaut vai papīra lapai. Es esmu nekam nederīgs čakārnītis. Varas ambiciozitātes un hierarhijas mani biedē un mulsina. Es jūtos pazudusi milzīgā pūlī, kur katrs dejo ar savu ēnu, bet mana ēna ir mani pametusi. Es vairs neprotu dejot. Es smaidu, redzot taureņus, bet smaids izslēdzas tik ātri, tik ļoti ātri. Es pat nevaru zināt vai varu tev uzticēties. Bet es ceru un ticu, ka tu esi labs. Ka visi ir labi. Varbūt vaina ir manī. Manā pasaulē. Ak Kungs, kā man sāp. Tu saproti vai nē? Bet nav jau svarīgi, es esmu pienaglota pie sevis. Es nezinu, ko darīt tālāk. Man vajag kādu, kas pažēlo, kādu, kas izrāda kaut mazliet iejūtības, kaut mazliet līdzjūtības. Un es nevaru to prasīt mammai, jo viņai jau gana sāp. Es tikai gribu ik nakti neraudāt. Es tikai gribu. Un atkal jau galvenais ir nāve. Nāve, kas neko neatrisinātu manā dzīvē, bet sarežģītu citas. Esmu tik egoistiska. Un man ļoti, ļoti salst. Es nelūgšu, lai tu mani sasildi. Es lūgšu, lai saproti, ka reizēm ļoti, ļoti salst.
Es jūtu tā, kā tagad ir. Un tagad gan nav labi. Man pietrūkst cilvēku, kuriem nav tāds pats uzvārds kā man. Tā ir MĪLA – manas īstās laimes alkas. Cilvēki spēj viens otram daudz dot un daudz ņemt.
Skaties uz puķēm un tu sapratīsi, ka cilvēka mūža garums līdzinās puķes ilgumam. Ja kādu pieradina, ir jārēķinās ar sekām.
Ir lietas, kuras nekad nepāriet. Piemēram, sāpes. Sāpes ir dīvainas. Sāpes ierodas BLAUKŠ un viss. Sēž tev virsū. Tās ir īstas. Un tu izskaties muļķīgi. It kā pēkšņi būtu kļuvis par idiotu. Pret sāpēm nav zāļu, ja nepazīsti kādu, kurš saprot tavas izjūtas un zina, kā palīdzēt.
kas tev no manas vientulības?
kam tev mans izraustītais mūžs?
es nezinu
vēl tomēr gribas
lai siltāks vējš man kaulos pūš
bet es vairs tevi neaicinu
pār manām acīm rokas celt
es nezinu
un tomēr zinu
šai upē divreiz nepasmelt
un labi paliek tā kā bijis
un dzestri paliek tā kā ir
es daudzus vārdus sarakstījis
kur mūs neviens vairs neizšķir
kas čukstēti kas nepaspēti
un tos neviens vairs nepaspēs
un tajos sāpīgi un svēti
līdz galam nodzīvosim mēs
iet nolemtie
zosu gājienā iet
priekšgalā pirmie kritušie
aizmugurē spēkā irstošie
iet kritušie
soļi kā sausas lapas čab
munīcija ik pa desmit soļiem
nodevīgi grab
Iet kritušie
šim gājienam gala nav
Iet atstumtie
pa vienam iet
jo vairs nevienam
nav kur skriet
Iet ejošie
kūp nometnes ugunis
iet kritušie
dzirkstīm un sprikstīm līdzi dejot
Vai darbs, kuram veltīta dzīve, var tapt veltīgs? Vai darbs un centība nozīmē neko? Vai vieglāk un nesāpīgāk ir sēdēt un ļaut pasaulei plūst caur mani, ap mani un iekšpus manis? Esmu atsākusi rakstīt, tas palīdz, kaut gan tas vairs nav tas. Kādreiz dzejojot, es bēgu no pasaules, tagad es ļauju pasaulei plūst man cauri. Izvairīties vairs nav iespējams. Palīdzi man. Latvija ir mūsu senču zeme, no kuras man gribas bēgt. |
|