| |
[Jul. 26th, 2024|02:14 am] |
|
Pēdējās divas dienas bija tik ļoti emocionāli piesātinātas, tomēr arī ļoti atšķirīgas. Pirmā diena bija, kad es piedalījos konkursā, kurā, starp citu, zaudēju, jo biju ārpus konteksta un uzstādījumiem. Es visu dienu biju stresā un iežmiegts, tomēr daudz kas notika. Šis konkurss priekš manis bija eksperiments - kas notiek, ja cilvēks dara kaut ko, ko viņš nekad nedarītu. Bet otrajā dienā es izdzīvoju to, ko pats sludinu. Visa diena bija pilnigi bez stresa vienā plūsmā, bija kaut kāda tur vārda diena un dzimšanas diena un mēs to pavadījām Lucavsalas dārzos. Es taisīju plostu, pēc tam pats kuģoju ar to, gājām visi peldēties uz slepeno pludmali, kur nav cilvēku un var pa pliko. Tad bijām pie ugunskura, nakts bija silta, pie debesīm zvaigznes. Un katrs cilvēks tur bija kā klusa zvaigzne, bet tas viss bija tik mierigi, nekādas trauksmes. Un atnāca Eva, viņa ir sieviete/būtne, kurai vienmēr ir problemātiskas attiecības ar džekiem, bet baigais saslēgums ar augšu. Nu tas tā, paskaidrojumam. Es viņu arī kaut kad mīlēju, vispār viņa mani netīšām saveda kopā ar manu sievu un dvīņu liesmu. Jā un kad viņa ienāk telpā (apsēžas pie ugunskura), es izjūtu cieņu un mīlestību. Bet manai dvīņu liesmai nepatiktu, ja es tā rakstītu, mēs vēl esam tajā vecajā pasaulē kaut cik. Tajā, kur kādam vajag būt labākam vai sliktākam. Reiz varbūt hopi indiāņu pareģojums piepildīsies un cilvēki pēc katastrofām savienosies sirdī kā viena būtne, elpos kā viena būtne un ceļos uz citu esamību. Tad pat nebūs dalījuma - jaunā un vecā pasaule, tad būs mirklis, kurš izriet no tagadnes un no iekšienes. Šis mirklis, šis mirklis. |
|
|