| |
[Aug. 26th, 2023|10:22 am] |
Vakar dvīņu liesma man atstāstīja savu sarunu ar mana bērna māti un tas radīja manī lielas dusmas, aizvainojumu un satraukumu. Izskatījās, ka Toms gribot adoptēt manu meitu un negribot, ka mana meita ciemojas pie manis, jo es lietojot alkoholu un narkotikas. Es biju tik dusmīgs, ka domāju par iešanu kauties (jebkurš vīrietis tā darītu). Tad es satiku bērna māti un izteicu viņai savas bažas un viņa mani +/- nomierināja. Es jautāju: Kāpēc jūs bērnu atstājat pie maniem vecākiem, ja es alkoholu lietoju reizi mēnesī (un maz), bet manam tēvam ir reālas problēmas ar alkoholu? Viņa teica, ka problēma ir manā mātē un zoodārza jautājumā. Manai mātei ir pārāk skaļa balss un viņa domā, ka blakus istabā viņu nevar dzirdēt. Visvairāk par visu aizvaino divsejainība. Es to zinu. Man arī bija daudzus gadus atpakaļ, ka kāds cilvēks pret mani bija laipns, bet es uzzināju, ka aiz muguras viņš par mani ļoti slikti izsakās. Es viņam to nevarēju piedot 15 gadus! Un arī tagad - esmu piedevis, bet ne aizmirsis.
Bet kāpēc es gribēju iet kauties ar Tomu - arī daļēji dēl divsejainības. Jo what a fuck, tā ir mana meita, man uz viņu jābūt 50% tiesībām. Jā, es neesmu ierakstīts kā tēvs, jo man likās, ka visu var sarunāt, es esmu anarhists, man valsts nav vajadzīga. Well, ir cilvēki, kas uzreiz izmantos nesodāmību un jebkuru izdevību savākt kaut ko sev. Reālajā dzīvē cilvēce vēl nav sarunāšanas līmenī. Laikmetā, kad nebija valsts varas, kas izpaustos kā policija vai tiesa, cilvēki nevis viskaut ko sarunāja, bet nepārtraukti karoja, laupīja, izvaroja, cirta cits citam nost ķermeņa locekļus, dedzināja cits citu un ko tik vēl. Būtu naivi domāt, ka mēs pēkšņi esam tajā līmenī, kur lietas var sarunāt bez tiesu vai policijas palīdzības. Kaut vai - kas notiek nelegālajā nodarbināšanā. Cik daudz cilvēkus appiš celtniecībā un nesamaksā. Ja cilvēks var nesamaksāt un viņam par to nekas nebūs, viņš arī ņem un nesamaksā. Un šis princips diemžēl attiecas arī uz tā saucamajiem garīgajiem cilvēkiem. Garīgums tas ir ļoti jauki, bet reālajā dzīvē - cilvēks drīzāk noslīcinās otru, lai pats izglābtos no noslīkšanas.
Vienu es zinu - ja Toms adoptētu manu meitu, pirms tam nekonsultējoties ar mani, es viņu nosistu un man nebūtu žēl sēdēt cietumā. |
|
|