| |
[Jul. 12th, 2023|12:39 am] |
|
Dažreiz jau attālums ir veselīgs, tu vari noērtēt otru cilvēku vairāk nekā esot kopā 24/7. Es atceros viņas smaidu, mīļumu, dusmu periodus, mūsu nesaprašanos, saprašanos, braukšanu uz dārzu, ironiskos smieklus u.c. un es to visu novērtēju. Vēl trīs nerunāšanas dienas. |
|
|
| |
[Jul. 12th, 2023|02:35 am] |
Es jau zināju, ka esmu Lucifers, bet nezināju ka būs tik traki. Tātad stacijas policija un apsargi man likās kā Lucifera eņģeļi, kuri saņem ciet luciferu jo viņi negrib atgriezties uz pareizā ceļa. Mani ieveda kamerā un es ieraudzīju apaļu dzelzs apli pie sienas, kur mani pēc manas filozofijas piesprādzēs un mūžīgi ilgi sitīs, jo es esmu nodevis kādam kodu un no Visuma uz garīgo pasauli ceļa vairs nav. Tādēļ es pieķēros pats pie tā riņķa, klaudzināju to uz visām pusēm un bļāvu tūkstots balsīm cik vien varēju, izjūtot visu kaunu pazemojumu un sāpes. Tad viņi mani mazliet apkaustīja un izģērba. Ilgi revidēja manas mantas un skaidroja lietas. Es tikmēr sajutu sevī to ko Gunders Āboliņš nosauca par nulles punktu.Uz vienu man likās bezgalīgi ilgu laiku es iegāgu nemaņā un tad sāku lēnām lēnām kustēties. Es sajutos tik šauri kā kāpurs kokonā jo biju saslēgts ar rokudzelžiem, sāku ļoti lēni kustēties un grozīt galvu. Faktiski es jutu ka es sāku eksistēt un lēnām temps pieauga. Es gribēju pateikties Dievam, ka Viņš visu ir man piedevis un aizdedzināt svecīti, ieraugot ap 2..3 milimetru garu sērkociņa koka skaidiņu, es to ar mēli uzlaizīju un noriju. Tad atbrauca ātrā palīdzība un aizveda mani uz Tvaika 2. Uzņemšanā man bija pulsācijas. Man likās ka vienu brīdi es esmu garīgajā pasaulē un nākamo brīdi materiālajā, kur visi mani lucifera eņģeļi cilvēka izskatā ir nikni. Tas bija kā elpošana. Iekšā, ārā iekšā, ārā. Bet visvairāk mani interesēja tas brīdis, kas bija ārā. Sirsnība, siltums, līdzūtība, gādība. Bet es sapratu kodu, ka tad kad visi visu runā nikni, tad mēs esam garīgajā pasaulē, bet tad kad līdzjūtīgi, tad tas ir apmāns, un mēs esam noķertie. Aiz manis turpat ieveda vienu meiteni, viņa bija galīgi ļengana un noģība laikam pat. Viņu izjautāja un viņa uzskaitīja vielas, ko bija salietojusies. Manās acīs viņa bija nozāļota gaismas kareive, kas cīnījās Visuma kaujā, par iespēju lai citiem cilvēkiem arī būtu ceļš brīvs uz debesīm. Kā tad viņa varēja nesalietoties, ja viss kosmoss vienkārši ir ciet un valda ļaunums bezgalības zīmē. Kad mani ieveda nodaļā pulkstens bija ap desmitiem vakaraa. 8 februāris. Mani vēlreiz iztaujāja un aizpuldīja anketu, datumu es labi atceros jo mani testēja cik labi man galva strādā, bet es paskatījos sienas kalendārā un sarkanais rāmītis bija uz 8. Tās bija Debesis. Ēdamzāles galdus es pustumsā manīju kā operāciju gultas kur atčipo ievestos. Mani ieveda istabā, no kurienes nebija izejas bet tur bija durvis uz tualeti. Tur gulēja visi pusmiegā pusnomodā un vaidēja. Tā man atkal likās kā ir elle. Ārā bija viss tumšs bet aiz loga varēja saskatīt Sarkandaugavas Taimskvēru. Tik melnā tumsā tik spožas reklāmas. Likās ka tiešām Arkoni un Mainkrafts. Galējā tumsība. Es sāku lūgt Dievu. Es sāku skaitīt Vēdu mantras visas kuras varēju atcerēties un man likās, ka es atkal sāku radīt no jauna, vai rasties no jauna, ka lai to ņem. Aizgāju nokārtoties uz tualeti. Man bija jau pāris dienas tāda doma, ka mana dzīve ir pārāk sterila, iespējams pat mehāniski sterila. Tāpēc es uz mēles paņēmu paraugus no visām virsmām ko redzēju, un noriju. Tad es domāju, nez kura slimība man tagad piemetīsies. AIDS? Ja AIDS mani būs paņēmis tas vēl tā. Bet ja AIDS pārņems visus, tad viņš mirs pats, jo visi nomirs un viņš pats arī. Un te sākās loģika, ka mēs vienmēr būsim, arī tad, kad mirsim. Nekad nav bijis tā ka kāds no mums pārstātu būt un arī nākotnē mēs vienmēr būsim. Lai kas arī notiktu smadzenēs vai aknās vai nierēs.
(K.G.) |
|
|
| |
[Jul. 12th, 2023|06:20 pm] |
|
Avots negrib tevi izmainīt, viņam ir vienalga, kādas ir tavas izpausmes, bet, lai sasniegtu to, ko tu vēlies, tev pašam reizēm nākas sevi izmainīt. No Avota viedokļa tu varētu būt jebkas un jebkāds. |
|
|