| |
[Apr. 16th, 2021|11:49 pm] |
Kaut kad lasīju grāmatu par 5 veidu bērnības traumām un kā tās izveido personību un pat ķermeņa tipu. Pārsvarā gandrīz katram cilvēkam ir tā vai cita trauma - kā vakar teica Ivo Puriņš - mēs pārsvarā piedzimstam pie cilvēkiem, kas ir no citām planētām un tad dzīves laikā meklējam savējos. Ir ļoti liela dāvana piedzimt pie savējiem, iepriekšējā dzīve ir jānodzīvo vnk izcili. Kāds par mani smējās, par manām atstumtības traumas izpausmēm, man nesen nāca atklāsme, ka šim cilvēkam pašam ir tipiskas nodevības traumas izpausmes. Tagad mēs varam norādīt uz otru ar pirkstu un smieties: "Hāhā, tev ir tāda trauma! A man savādāka!"
Vienreiz, kad klausījos Sia - Don`t Bring Me Down, un skatījos dvīņu liesmai acīs, sāku raudāt. Jo es zināju, ka viņa will never bring me down un tas ir tas, ko es visu mūžu biju meklējis. Un reiz man bija deževū no kaut kādas viņas izpausmes un man likās, ka esmu to redzējis pagājušajā dzīvē - meiteni, kurai ir drīzāk gaiši, gari mati un kura ir ļoti mīļa un saprotoša.
Pirms tam es (rudenī un ziemā) bieži redzēju 222 vai 2222 un es nojautu, ka, IESPĒJAMS, tas nozīmē, ka dvīņu liesma drīz parādīsies. Viena lieta, ko esmu dzirdējis par dvīņu liesmām ir, ka dvīņu liesma spoguļo tavu pilnību. Un pirms tam tu noteikti satiksi tos, kas spoguļo tavu nepilnību, tas ir vienīgais ceļš. Un nevienās attiecībās mana nepilnība nebija tik ļoti spoguļota, izcelta un hiperbolizēta kā iepriekšējās.
Mīlestība ir kaut kas cits, nekā cilvēkiem šķiet. |
|
|