| |
[Feb. 14th, 2021|05:46 am] |
|
INFp, eneagramma 4, ezotērika, māksla, brīvība no depresijas vai pašnaida. Ko mēs nosodām citos, to mums vajag meklēt sevī. Kaut kur, kaut kad (citā dzīvē, iespējams) mēs pārstāvējām to, ko mēs pašlaik nosodām un, nosodot to, mēs noliedzam to savas dvēseles aspektu, neļaujot to integrēt sevī. Ūdensvīra laikmets ir sācies ar šo februāri. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2021|05:57 am] |
"Jo mazāk reptiliāņu zin par tavu privāto dzīvi, jo veiksmīgāka tā veidojas." (Uģis Kuģis) Es domāju, ka reptiliāņi vienmēr sūta savas negatīvās enerģijas un skaudību, ja izlasa kaut ko, ko cits uzrakstījis par savu privāto dzīvi vai privātajām sajūtām. Un tas pēc tam čakarē tavu elektromagnētisko lauku. Bet jautājums ir cits - kāpēc viņi tā dara? Kurš viņiem ir pāri nodarījis? Kad es savai draudzenei izstāstīju par šķiršanos ar bijušo, kur es darīju visu, lai mēs izturētos viens pret otru normāli, bet viņa darīja visu, lai būtu daudz naida un necieņas, viņa teica, ka tā uzvedas cilvēki, kas ir tikuši ļoti aizvainoti. Nobriedis cilvēks neatbild reakcionāri, bet cenšas saprast uzbrucēja motivāciju un kas viņu ir traumējis (tas var arī būt agrā bērnībā). Tieši visnelaipnākajiem cilvēkiem mīlestība ir vajadzīga visvairāk. Mēs visi kādreiz bijām labestīgas mīlestības būtnes kādā augstā dimensijā. Arī Illuminati ir tur bijuši. Traumas ir tās, kas cilvēkus padara ļaunus un nelaipnus. Katrs reaģē uz traumām savādāk, bet visus vieno viens - tu vairs neesi tas pūkainais eņģelīts, kas izstaro beznosacījumu mīlestību, tu jau esi cits. Bet kaut kur un kaut kad tam ir jābeidzas, vismaz priekš manis.
Skatījos Padomju Latvijas mākslas filmu, kur divās epizodēs vienā filmā bija divas dažādas sievietes (māte un sieva), kas nodarbojās ar klasisku sieviešu stila "zāģēšanu", likās, ka tie teksti absolūti neatšķīrās no manas mātes tradicionālajiem tekstiem. No kurienes tā zāģēšana ir radusies, no Padomju laikiem? Un tad tajā filmā meita neizturēja mātes zāģēšanu (jo jau tā cieta no grūtas dzīves) un kaut ko atcirta pretī un māte aizgāja. Pēc tam meita savam vīram saka: "Cik muļķīgi! Māte apvainojās." Lai gan muļķīga un netaisnīga bija tieši tā mātes zāģēšana. Vai tam tā ir jābūt? Vai vienmēr jābūt "labajiem", kas cenšas nevienu neaizvainot un tiem, kas vispār necenšas? Vai Avots viņiem ir devis kādas īpašas privilēģijas vispār necensties? |
|
|