| |
[Jan. 21st, 2020|08:27 am] |
|
Izrādās, es to neapzinoties, biju uzlicis lāstu dusmās meitenei, kura mani pirms kāda laika pameta. Viņai sāka slikti iet pēc maniem vārdiem: "Es priecāšos, kad tu nomirsi." Un es viņai piezvanīju un teicu: "Piedod. Un lai tev dzīvē labi iet." Es vienmēr esmu ticējis, ka maniem vārdiem ir spēks. Viena bijusī draudzene bija pie astroloģes un tā viņai teica, ka es esmu bīstams ar vārdiem. Mani vārdi deg kā uguns un tā es aizsargājos. Apzināti uzlicis lāstu esmu tikai diviem cilvēkiem - bet nevis, lai viņi nomirst vai lauž kāju, bet, lai nākamajā dzīvē piedzīvo to, ko es šajā - par ko viņi mani ir nosodījuši, mani nesaprotot. Jo tas nemaz īsti nav lāsts un par to nav jāsaņem karma. Tas tāpat notiks. Visi ieraudzīs visu no visām pusēm. Visvecākā dēsele ir tā, kas vairs nevienu nenosoda, jo pati pagājušajās dzīvēs bijusi ļaunākais un ļaunākajiem, labākais no labākajiem, aktīvais un pasīvais, gļēvais un drosmīgais utt. Mans nodoms tikai šo ieraudzīšanu paātrinās. Lāsti tomēr nāk atpakaļ. Lai gan melnie magi netic, ka saņems atpakaļ to, ko viņi izsūta, savādāk viņi to nedarītu. Viņi tic, ka šo likumu var apiet. Nevis briesmas, ko viņi uzliek citam, atnāk pie viņiem atpakaļ, bet palielinās briesmu varbūtība, ne obligāti realizācija. |
|
|