| |
[Jan. 5th, 2020|12:27 am] |
"Ja viņai par tevi ir kauns — vienalga par ko, — piemēram, ka tu nepareizi turi dakšiņu vai nezini, kā pareizi jālieto vārds promiskuitāte. Vai, piemēram, nepasveicināji cilvēku ballītē vai neapsveici tanti viņas jubilejā — tad uzmanies, esi vērīgs — jo tā, kas kaunās, ir māte. Mātei ir kauns par savu slikti audzināto puiku. Māte nosarks, ja Mirtante pamanīs, ka viņas puikam šodien nav pienācīgi tīras ausis. Un māte kritīs ģībonī, ja tu publiski pastāstīsi jēlu un vienlaikus vecu anekdoti.
Mammas zin, kā dzīvot ir pareizi. Viņas zin visu. Sākot ar to, kā jātīra zobi un beidzot ar to, kādai ir jābūt temperatūrai nākošā gada janvārī. Tantes-mammas ir kā tādas biezas mapes ar noteikumiem. Kā elpot, par ko smieties, ko teikt, un kad paklusēt. Reizēm tas var būt ļoti ērti, tomēr esi uzmanīgs. Padomā — kas tie ir par noteikumiem? Vai esi ar mieru par to, ka tev dzērumā novelk zābakus, maksāt ar atteikšanos no izvēles dzīvē? Vai tas nav par dārgu?
Māti var pazīt pēc vārdiem “es esmu tev veltījusi…” — jaunību, labākos gadus vai veselību. Katrā gadījumā kaut ko tādu, ko tu nekad nevarēsi atgriezt. Tev ir neatdodams parāds, kurš nepārtraukti aug.
Sieviete teiks: “paldies par ziediem”. Māte teiks: “Nu tad beidzot! Droši vien esi kaut ko sastrādājis. Pats izdomāji, vai kāds pateica priekšā? Ceru, ka turpmāk vienmēr nesīsi man ziedus!” Un dosies cept kotletes. Jo tāds ir Mātes uzdevums — pabarot savu rezgali. Bet Sievietes uzdevums ir cits.
Un, ja reiz beigsi būt bezatbildīgs un aprūpējams puika, tad tev ir izredzes. Izredzes satikt Sievieti un kļūt par Vīrieti." |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|02:21 am] |
She silenced her mouth when I asked for her name,
and she asked me please do the same.
She said it`s all written in the stars,
and that is the story so far.
But she whispered her name when I kissed her goodbye,
her voice stained by whiskey and tar.
She went back to where she belonged,
and I went back to the bar.
Your dance like liquid fire, like crystal methedrine,
you make the stars come closer.
The most beautiful girl i`ve seen. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|03:16 am] |
|
I fuck that shit. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|01:26 pm] |
|
I could offer honesty if everyday offered something real. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|06:53 pm] |
|
"It kā kāds no mums varētu apturēt cilvēku migrāciju. It kā mēs personīgi varētu ietekmēt, kurš karš izcelsies. It kā mums visiem nebūtu atbildības par to, kas notiek pasaulē." |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|07:49 pm] |
|
Kaut kaads jociigs randinjsh ar meiteni, kas paarak daudz runaaja un paaraak maz dariija. Es turos taalaak no cilveekiem, kas paaraak daudz runaa. Man labaak patiktu, ja vinji buutu klusi, bet man it pa laikam iespertu, piemeeram. Nepaartraukta runaashana ir pieliidzinaama spiidzinaashanai. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|07:58 pm] |
Taa kaa tagad ir laiks, kur domas materializeejas arvien aatraak un es redzu, ka braucu ar diezgan lielu aatrumu pa celju, kas ved uz to, ka mani visi (visas) pamet, es ticu, ka driiz notiks, ka mani pametiis arii galvenaa sieviete - Dviinju Liesma, ja es nemainiishu strateegjiju. Vajag kjerties pie baltaas magjijas, jo es negribu, ka VIŅA mani pamet. Lai mani pamet visa pārējā pasaule, man nebūs žēl.
Vai arī - piesit mani krustā, rape me, hate me, waste me, atstāj mani vienu ar sevi jaunai atdzimšanai. Ja tu esi mana Dvīņu Liesma, es no tevis vaļā tāpat netikšu. Pat, ja gribēšu. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|08:04 pm] |
Viņa strādājot čatā un esot nimfomāne. Ja viņa ir nimfomāne, tad kas es esmu?
Viņa nav nimfomāne. Un tagad viņa man zvana un grib satikties, bet viņai pat nav narkotiku. Kāda tad jēga? Beidzot esmu savā istabā ar savu datoru un internetu un šī pasaule šonakt man nenodarīs pāri.
Un tagad viņa apvainojās, ka es teicu, ka man jāatpūšas no viņas. Un grib man atdot naudu. Bet es netaisos celties no gultas. |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2020|09:01 pm] |
vienas beibes sens Sapnis
Es stāvēju uz skaldītu akmeņu krāvuma, kurš gadu gadiem rūpīgi ticis celts, kā mūris, kā balsts kaut kam tam, kas ''tiem'', kuru skaitā arī es laikam esmu bijusi, ir bijis svarīgs. Akmeņu šķirbās šur un tur bija dažas lietiņas, skaidri noprotams, ka tās bija mīļlietiņas - bērnu rotaļlietas, rotaslietas. Redzēju arī savu iemīļoto rokassprādzi. Es biju gandrīz pašā mūra virsotnē. Akmeņi kļuva ar vien atsaistītāki viens no otra, kā mūsu priekšstati par dzīvi, tie vienā brīdī ir bijuši pārakmeņojušies un tad pienāk laiks tiem sagrūt. Tā es stāvēju un mīņājos mūra virsotnē, lūkodamās uz šķirbiņām, kurās cilvēcīgumu varēja skatīt kā gleznu- mūsu vērtības, priekšstati, mūsu kompleksi un likumi, mūsu izpratnes un mūsu centieni- tās bija saistvielas, kas tur un cēlušas šo mūri. Viss sāka grīļoties. Blakus bija ļaudis, kuri kā jau ierasts, it kā gribēja mani mudināt/aizrādīt nebrucināt ''mūsu svēto mūri'', tomēr arī viņi savā dziļajā būtībā ilgojās tapt atbrīvoti no tā, tikai drosme reizēm drusciņ trūka.. Lai tiktu pie jaunā, vecajam jāsagrūst. Ahh un tad tas bruciena mirklis, kurā gravitācijas spēks visu mūri, līdz ar mani rāva lejup! Kā kosmiskā baudā lidojot es šļūcu lejup ar visiem akmeņiem, mīļlietiņām, pagātni un priekšstatiem. Man nebija bail tikt savainotai no akmeņiem. Tik dzidri jutu savu vietu, esot īstajā vietā īstajā laikā. Uz viena plakana akmens stabili bija manas pēdas un es tik labi jutu savu vietu būt sabrukuma epicentrā. Manas pēdas bija iekustinājušas šo nogruvumu. Bailīgie ļaudis izjuta pateicību un atvieglojumu. Mūris bija nobrucis un sāka spīdēt tik spoža Saule, kas mūs visus apžilbināja un mēs aizmigām mīlestībā un saticībā. |
|
|