| |
[Sep. 11th, 2019|10:12 am] |
"1985. gadā, kad PSRS kosmiskā programma bija attīstības briedumā un par visu veidu ārkārtas gadījumiem labprātāk klusēja, tos pat nepieminot, kosmosa stacijā "Salut-7" notika kaut kas neparedzēts. Tā bija lidojuma 155. diena. Apkalpē bija trīs kosmonauti - Oļegs Atkovs, Vladimirs Solovjovs un Leonīds Kizims. Tajā brīdī viņi nodarbojās ar ieplānotajiem eksperimentiem un novērojumiem. Drīz vajadzēja sākties medicīnas eksperimentu sērijai. Pēkšņi staciju pārmāca mirgojoša oranža gaisma, kas kosmonautus pamatīgi apžilbināja. Tā nebija pašā stacijā noticis sprādziens vai ugunsgrēks. Izskatījās, ka dīvainā gaisma iekļuvusi no ārpuses, no kosmosa, proti, cauri absolūti necaurspīdīgajām stacijas sienām.
Par laimi, redze kosmonautiem ātri atjaunojās. Pieplakuši pie iluminatoriem, viņi nespēja noticēt savām acīm: ārpus kosmiskās stacijas oranžas krāsas mākonī bija ļoti skaidri saskatāmas septiņas gigantiskas figūras! Tām visām bija cilvēciskas sejas un ķermeņi, un vēl uz to mugurām varēja saskatīt kaut kādus puscaurspīdīgus veidojumus, kas ļoti līdzinājās spārniem.
Visi trīs kosmonauti bija vīri ar visnotaļ noturīgu psihi, sagatavošanās periodā izturējuši visskarbākos pārbaudes testus, un nevarēja būt arī nekādas runas par reliģisko apmātību. Taču visiem trim teju vai vienlaikus ienākusi prātā viena un tā pati doma: kosmosā līdzās viņu stacijai lido eņģeļi! Izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr bija kaut kādi citādi, un galvenā atšķirība izpaudās tieši šo būtņu sejās. Tās it kā smaidīja. Taču tas nebija vienkāršs sastapšanās smaids, bet gan savdabīga sajūsmas izpausme. Viens no kosmonautiem vēlāk teica: "Mēs, cilvēki, tā nesmaidām..."
Aptuveni desmit minūtes eņģeļi pavadījuši kosmisko staciju "Salut-7" nemainīgā ātrumā, turklāt allaž precīzi atkārtojot tās manevrus, bet tad acumirklī pazuduši. Vienlaikus pazuda arī oranžais mākonis, un tas viss kopumā kosmonautu sirdīs pēkšņi radījis neizskaidrojamas skumjas, savdabīgu kaut kā būtiska zaudējuma sajūtu. Vizbeidzot, pilnībā attopoties, apkalpes komandieris Oļegs Atkovs par notikušo ziņoja lidojuma pārvaldes centram, kas jau drīz atsaucās un acumirklī pieprasīja detalizētu atskaiti par redzēto. Kad tā bija uzrakstīta un ar to iepazinās lidojuma uzraudzības vadītāji, dokuments acumirklī ieguva atzīmi "slepeni", savukārt par pašiem kosmonautiem nopietni ieinteresējās zemes mediķu komanda. Tādējādi sanāca tā, ka ieplānoto medicīnas eksperimentu vietā stacijas apkalpe bija spiesta nodarboties pati ar savas veselības stāvokļa izpēti, un runa bija gan par fizisko, gan psihisko veselību. Visi testi uzrādīja visnotaļ normālu stāvokli, tāpēc pieņēma lēmumu uzskatīt notikušo par grupveida halucināciju, ko izraisījis piecus mēnešus ilgā lidojuma nogurums.
Taču notika apsolūti neparedzētais. 167. lidojuma dienā pirmajai apkalpei pievienojās vēl trīs kolēģi: Svetlana Savicka, Igors Volks un Vladimirs Džanibekovs. Un jau drīz orbitālo staciju atkal izgaismoja spoža oranžā gaisma, un, protams, parādījās arī par eņģeļiem nodēvētās septiņas būtnes. Tagad jau visi seši kosmonauti noziņoja par to, ka redzējuši "sajūsmā smaidošus eņģeļus". Zemes speciālistiem nācās pilnībā atteikties no versijas par grupveida prāta aptumšošanos pārpūles rezultātā, jo otra apkalpe bija ieradusies stacijā burtiski tikai pirms dažām dienām, turklāt jau iepriekš bija iepazīstināta ar priekšā esošās trijotnes ziņojumu par agrāk novēroto.
Tagad jau iesaistot arī citu nozaru - no psiholoģijas līdz teoloģijai - speciālistus, arī pēc ļoti rūpīgas analīzes neparastajai parādībai tā arī nespēja rast izskaidrojumu. Pašiem kosmonautiem ieteica par redzēto īpaši nerunāt. Kaut vai tāpēc, ka tajā laikā PSRS valdošā ideoloģija eņģeļu esamību neatzina par iespējamu."
("Planētas Noslēpumi")
Skeptķi teiktu: "Un tu tici visam, kas rakstīts šādos žurnālos? Pat, ja šādas pieredzes ir bijušas, visam ir kāds racionāls izskaidrojums." Es domāju, ka pirms 200 gadiem ideja par mobilo telefonu liktos neracionāla fantāzija. Kāpēc lai mēs eņģeļus uzskatītu par kaut ko neracionālu, ja zinātne pieļauj smalkākas matērijas dimensiju eksistenci? "The universe is not only stranger than we imagine, it is stranger than we can imagine." (Arthur Stanley Eddington, Plumian Professor of Astronomy at the University of Cambridge) |
|
|