| |
[Jul. 18th, 2019|06:23 am] |
|
Reiz pienāk diena, kad tu saproti, ka ar konkrēto meiteni viss ir beidzies. Un man ir tāda pati sajūta kā ar pagājušo, kad tas gāja uz galu - ka es esmu gatavs sākt visu no jauna, visu slikto aizmirst un vnk mīlēt otru. Man uz to pat nebūtu jāpiespiežas, es vnk nedomāju par pagātni. Bet otra puse jūtas nodota un sāpināta par nez kādiem pāridarījumiem, lai gan neesmu ne sievu sitējs, ne melis, ne rafinēts izmantotājs, nekas no tās sērijas. Bet es esmu emo! Un mani sāpina, kad mani nesaprot vai kad kritizē vai dusmojas un es attiecīgi reaģēju. Un šīs reakcijas rada to "nodevību" un "zemiskumu". Kurš gan var saprast sievietes? Vai es spētu saprasties vispār ar kādu sievieti ilgstoši? Attiecības ar pretējo dzimumu ataino attiecības ar pasauli vispār un es visu mūžu ciešu no zināmas sociofobijas - bailēm, ka mani vērtēs. Bailes no atraidījuma, kas šo atraidījumu arī piesaista. Gandrīz visur, kur es eju, mani pavada kaut viens cilvēks, kurš bez redzama iemesla man ir "uzēdies" un nepieņem. Protams, man ir nedaudz skumji par šķiršanos, bet es pēc būtības nevainoju ne sevi, ne viņu, ne kādu citu. Mēs visi esam smagi slimi, tikai katrs savā veidā. Nevar nosodīt cilvēku par to, ka viņš ir slims vai traumēts. Bet labā ziņa ir tā, ka kaut kā beigas ir kaut kā jauna sākums. Jaunas meitenes, kura man ļaus sevi mīlēt dažus mēnešus. |
|
|