| |
[Jul. 10th, 2019|06:04 pm] |
|
Šajā pasaulē visi grib, lai tu "kļūtu pieaudzis" - ietu līdzi šķietami nepārvaramajai straumei, ko pirms tevis ir radījuši un izdomājuši citi. Tev nav izvēles un sociums un pat eņģeļi un Kosmoss vēlas tevi nospiest uz ceļiem - TU IESI MŪSU CEĻU. Nav daudz variantu, kā neiet šo ceļu - "izeja" neko neatrisinās - tā viņi saka. Tu nevari dzīvot viens, bez sociuma. Indiāņu u.c. ciltīs reizēm lielākais sods par noziegumiem bija tikt izslēgtam no cilts. Mana dzīve ir pārāk gara un tā nebeigsies, līdz es nereaģēšu uz konkrētām lietām ar bēgšanu, bet ar pielāgošanos. Cilvēki no manis prasa būt tam, kas es neesmu, bet es nevaru būt tas, kas es esmu (un par to nomaksāt rēķinus). Tie, kas ir pielāgojušies, kas ir praktiski un citādi advancēti, ar nicinājumu skatās uz tiem, kas tādi nav vai atsakās pielāgoties, jo viņi taču ir spējuši. Manī reizēm cīnās divi spēki - viens, kas sapņo par bēgšanu, bet apzinās, ka aizbēgt nav kur, un otrs, kas apzinās, ka Kosmoss vēlas manu izaugsmi un "kļūšanu pieaugušam" - opciju, kas ir neizbēgama, kas ir ierakstīta šīs planētas programmā, bet kura nez kāpēc arī nešķiet pārāk vilinoša. Vai mani nosodīs viss Kosmoss un visi eņģeļi, ja es izstātos? Vai Kosmoss ir tiesājošs vai arī es pats esmu Kosmoss un varu izvēlēties savu pašnoteikšanos? Lai kas arī notiktu ārpusē, man vienmēr paliek mana iekšējā brīvība un fantāzija, ka viss ir labi un mierīgi un es esmu tur, kur man jābūt, neviens nevar ielauzties manā dvēselē. Dažreiz sāp tik ļoti, ka kādā brīdī iestājas vienalga un tad tu "kļūsti pieaudzis". |
|
|