| |
[Jul. 29th, 2017|10:22 am] |
|
Vēl arī tas, ka tu saproti, ka vienīgā šīs pasaules "problēma", kas neļauj cilvēkiem būt laimīgiem, ir viņu naids pret sevi, bet pašmīlestība pēkšņi visu noliek savās vietās. Tu atzīsti savu dievišķumu un kļūsti par to, kas tu esi, dari to, ko tu jūti. Bailes no citu nosodījuma ir naids pret sevi. Bailes no citu negatīvajiem viedokļiem pret tevi ir naids pret sevi. Bailes izpausties radoši ir naids pret sevi. Bailes iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir naids pret sevi. Un tā varētu turpināt. Vismaz 90% baiļu, kas ir, ir naids pret sevi. |
|
|
| |
[Jul. 29th, 2017|11:46 am] |
Un, kad es gāju pirtī, pirtnieks kaut ko minēja par konkrētām lietām, ko cilvēks varētu gribēt sev izdziedināt. Un tad es izdomāju, ka vēlos izdziedināt savu nemīlestību pret sevi (tās paliekas), bailes. Meitene pirms manis pusstundu pēc pirts raudāja un pirtnieks viņai čukstēja ausīs tautasdziesmas. Es cerēju, ka es neraudāšu, jo tas būtu kauns. Bet arī - kauns ir nemīlestība pret sevi. Tad nomainījās pirtnieki un es savu pirtnieku nemaz neredzēju, jo bija pavisam tumšs. Tikai sapratu, ka viņu sauc Jānis un, ka viņš ir jauns cilvēks. Un pirtī bija liels karstums, mana sirds sitās kā negudra pat pirms pēršanās sākuma. Un es cerēju, ka nenoģībšu, bet centos uzticēties savam ķermenim un nemaz jau tik vājš viņš nav. Un tad beidzot varēja iet ārā un es knapi varēju nostāvēt taisni. Un tad Jānis mani iegremdēja upē uz muguras un lika atslābināt visus muskuļus, un grieza mani uz riņķi, es skatījos zvaigznēs. Un sajūta bija it kā dzirdot eņģeļu balsis.
Pēc tam es Ievai prasīju, lai man izliek kārtis par tēmu: kāds ir ātrākais un vieglākais ceļš uz to, lai visa dzīve būtu viegla un plūstoša kā šis festivāls un kā iemīlēt sevi. Un tur bija tādas kārtis kā: "Izmēģini kaut ko jaunu", "izzini ģimenes kultūru", "mīlestība dziedina bailes", "izvēlies" un "laimīgs pārsteigums". Es esmu tikai cilvēciska būtne, dievišķās matricas daļa un tikai vēlos būt laimīgs. Negribu iet pa daudzo cilvēku un savu iemīto taku pa ciešanām. Tas ir tas, ko es Avotam un eņģeļiem vēlējos pateikt, un, es domāju, viņi mani saprata. Un tad es satiku to hipiju, Santas draugu, kurš kā cilvēks mani ļoti iedvesmoja. Viņš arī ir diezgan sevi apzinājusies dvēsele, kas nebaidās no dzīves un mīl sevi. Es esmu gaismas nesējs, bet ļoti intraverts un tāpēc man daudz dzīves laika pagāja, pārvarot savas bailes no ārējās pasaules. Bet arī apzinos, ka mana gaismas versija ir unikāla un ļoti skaista. es gribu mīlestības festivālu enerģijas ienest pasaulē. Domāju, ka mēs kā cilvēce neejam uz iznīcību, bet uz vietu, kur visi visus mīl, izbauda mirkli, neraizējas par rēķiniem un sistēmu un izbauda mirkli. Mēs ejam uz poligāmiju, jo sapratīsim, ka, tā kā viss ir viens, nav jēgas sevi ierobežot pie tikai kādas vienas no tā paša viena formām (viena cilvēka). |
|
|