| |
[Jun. 20th, 2017|12:48 pm] |
|
Konflikti ar cilvēkiem ir smieklīgi, jo neviens otru patiesībā nesaprot. Attiecības savā ziņā arī ir smieklīgas - no sākuma viens skatās uz otru caur rozā brillēm - redz tikai pozitīvo un kaut ko pats vēl piedomā klāt; beigās, kad viss iet uz leju - caur melnām brillēm - redz tikai negatīvo un kaut ko vēl piefantazē klāt. Abiem diviem ir bijušas attiecības nevis ar reālo cilvēku, ar viņa dvēseli, bet ar savām paša fantāzijām par cilvēku. Man patīk kāda laulātā pāra paradums skatīties viens otram acīs minūtēm ilgi, klusējot, tā izjūtot tuvību. Domāju, ka tā ir patiesa tuvība, ne mazāk dziļa par garīgo tuvību, kas rodas fiziskās tuvības laikā. Man sen nav bijusi sajūta, ka kāds ir ieraudzījis manu dvēseli vai ka es esmu ieraudzījis kāda cita. Mēs šķiramies, pa īstam pat nesatikušies, mēs visi esam viens otram tikai garāmgājēji. Šajā dimensijā dvēseles tuvība ir retums un, pat ja ir, es ticu, ka tikai kā netverama atblāzma, kā mirāža. Kaut kur Debesīs mēs esam visi kopā un pa īstam redzam viens otru. |
|
|
| |
[Jun. 20th, 2017|02:09 pm] |
|
Tomēr fakts, ka lielāko garīgo tuvību es esmu izjutis ar cilvēkiem, kas dzimuši 4. Mēness fāzē. Aurēlija, Marta, Koils, Aivars Zariņš - 4. fāze. |
|
|
| |
[Jun. 20th, 2017|02:36 pm] |
|
Beigās kādu dienu tu saproti: paga, bet tas taču nemaz neesmu es. Kāpēc es esmu tik dziļi šajā drāmā, ja tā ir izdomāta? Tas nemaz nenotiek ar mani. Tu ieraugi nevis visu, kas tev ir nodarīts, bet, ka nekas nekad nav nodarīts. Tu pārstāj pretoties tam, kas notiek, pagriezies ar seju pret vētru un ļaujies, lai tā iet tev pāri. Bez iekšējās pretestības. Un kas notiek ir, ka tā tevi ne tikai neskar, bet svētī. |
|
|