| |
[Mar. 25th, 2017|11:28 am] |
Apgaismība bez traumas ir savas unikalitātes pieņemšana, šī unikalitāte ir pilnīgā saskaņā ar dievišķo plānu. Reliģijās balstīts garīgums, lai arī atsevišķos gadījumos šķietami nevainojams, ir sajaukts ar tādu vai savādāku traumu. Vislabākajiem mūkiem, kā likums, piemīt netaisnības trauma - bērnībā tēvs ļoti stingri audzināja, neņemot vērā viņu subjektīvās izjūtas, tad nu viņi izauga par cilvēkiem, kas stingri pret sevi un visiem citiem - tādas personības potenciāli spējīgas kļūt par "labiem" mūkiem visas dzīves garumā. Vēl reliģijās spēcīgi izteikta atstumtības trauma - cilvēks kā bēglis, šī bēgšana ir bēgšana no materiālās pasaules. "Šeit viss ir ciešanas", "šeit nav tā kā gribēts" - vai gan ar šādu dvēseles vilšanos var nerezonēt stāsts par Budu, kurš, princis būdams, nevienam neko nepateicis, noskuva galvu un naktī pameta mājas, pametot sievu un bērnu kā nepieskaramus. Bēgšana arī ļoti kultivēta kristietībā un hinduismā. Pamestības trauma, kas rada atkarības sajūtu - cilvēks bez Dieva "neko nevar", viņš tic, ka nevar. Nemaz nerunājot par pazemojuma traumu, kas reliģijās ir augstākais tikums (būt pazemīgam).
Patiess garīgums ir brīvs no traumām (brīvs no bailēm). Ir iemesls, kāpēc mēs esam šajā pasaulē un tā nebija kļūda "augstākajā līmenī" (Augstākā Es līmenī, kurš izvēlējās "sadumpoties" un pamest Tēva sabiedrību). Turklāt, ja jau reiz bijām sadumpojušies, tad kur ir garantija, ka nesadumposimies atkal, kad būsim atgriezušies. |
|
|
| |
[Mar. 25th, 2017|10:44 pm] |
|
Patiesiibaa es apdomaaju ieteikumu uzrakstiit graamatu. Domaaju, ka man ir ko teikt pasaulei un esmu tam pietiekami nobriedis. Biju domaajis: nerakstiishu graamatu kameer nebuushu sasniedzis apgaismiibu, tachu zinu, ka daudzi cilveeki raksta graamatas un uzstaajas ar lekcijaam un arii nebuut nav sasniegushi apgaismiibu. Katrs cilveeks var kaut ko maaciit un manas sirds dziljaakais aicinaajums ir buut skolotaajam un nest pasaulei kaadu pozitiivu mesidzhu. |
|
|