| |
[Feb. 12th, 2017|11:50 am] |
Cilvēkam noteikti ir ļoti svarīgi nekļūt par materiālistu, kristieti, musulmani, krišnaītu, budistu, new age, jūdaistu vai kāda cita veida vergu sabiedrības dogmatistu, bet par ko tad ir vērts kļūt? Dzīves mācību mērķis ir visu redzēt un radīt ar mīlestību. To tu noteikti nevari, ja esi materiālists - lai arī materiālistiem ir ētika, bez savas mūžības apzināšanās nav iespējams visu redzēt ar mīlestību, uzvedību vienmēr vadīs cēloņu un seku likums, reaģēšana uz kairinājumiem. Kad cilvēks ir ieslēgts reaģēšanas ķēdēs, viņš nevar radīt kaut ko jaunu, bet spēj tikai atkal un atkal atgremot veco. Piemēram, sievietes, kas atkal un atkal satiek vīriešus/apprecās ar alkoholiķiem. Ja neizmainās domāšana, nav iespējams mainīt situāciju, kuru šī domāšana ir radījusi. Es esmu mūžīgs, visuspēcīgs gars un es radīšu kaut ko no baltas lapas. To, kas man patīk. Materiālists ir gandrīz pilnībā ir nespējīgs uz ko tādu.
No vienas puses cilvēka garu cenšas ierobežot materiālisms, no otras puses - reliģijas, kas uzstājīgi deklamē, ka cilvēka gars ir niecīgs, savādāk jau nebūtu iekļuvis nožēlojamajā situācijā, kurā ir tagad - kur jāpiedzīvo visas cilvēka dzīves problēmas un grūtības.
Katra diena ir jauna diena, kurā radīt no nulles, mani nesaista vakardienas strīdi un problēmas un bezcerība. Ja manā pasaulē joprojām apkārt ir haoss, vismaz savās domās es būšu laimīgs, es turpināšu ticēt un domāt par to, ko es vēlos, nevis to, ko nevēlos.
Šajā pasaulē vesela cilvēku armija tev gribēs iestāstīt, kam ticēt un, ja tu esi vājš, tu ej viņiem līdzi, tiekot samaltam sistēmas gaļasmašīnā un pēc tam vainojot sevi - ka esi grēcīgs un nespējīgs, tāpēc tev vajadzīgs Jēzus, valdība vai kāds cits, kas ar prieku tevi izglābs no tevis paša.
Šī pasaule nepieņem kompromisus, mums ir jāattīstās, un mēs saņemsim zilumus tikmēr, kamēr nenostāsimies uz kājām un nepasludināsim savu vietu zem Saules. Ne nāve, ne reliģiju apsolītā paradīze, ne valdība, ne materiālistu zinātne mūs neizglābs no sevis. Cilvēkiem ir tendence problēmu risināt ar bēgšanu - tā ir pirmā bezdomas reakcija uz sāpēm, līdzīgi kā bērns vai dzīvnieks, ja ievainots, neļauj pieskarties brūcei, lai to izārstētu. Lai izārstētu savas brūces, mums vajag paskatīties uz tām un iet tām cauri. Tas ir vieglāk nekā izskatās, bet mūs attur bailes. Mēs esam tikpat spēcīgi kā Kristus un citas pilnības būtnes, mums tikai ir bail no sevis. Visumā ir tikai divi spēki - bailes un mīlestība, mīlestības pretstats ir nevis naids, bet bailes. Dzīves skola ir aiziet tik tālu un tādā bezdibenī, ka brīdī, kad vairs tiešām nav ko zaudēt, pazūd bailes un tu esi gatavs mainīties. |
|
|