| |
[Jan. 24th, 2017|02:38 pm] |
|
Manas attiecības ar sievu ir pilnīgs duālisms - vienu brīdi tās ir supermīļas, mīlestības pilnas, otru brīdi tās ir ar kaut kādu traumu/aizvainojumu, otra, kāds viņš ir, nepieņemšanu. Tas nav tas, ko es gribu. Es zinu, ka neesmu balts un pūkains enģelītis, tomēr es vairāk nekā manas sievietes, ļauju otram būt tādam, kāds viņš ir. Pagājušogad bija apgrieztas lomas - mana sieviete bija man vairāk pieķērusies nekā es viņai, un arī tad viņa bija tā, kas man visu laiku izrakstīja pretenzijas, bet man viņa apnika, jo bija mūždien depresijā un vislaik man kaut ko pārmeta. Es negribu pieļaut to pašu kļūdu, ko viņa un šajās attiecībās būt suņuks ar izmisušu skatienu, kurš no otra gaida, kad tas nāks lūgt piedošanu. Ja mēs visu dienu neesam tikušies un es esmu paspējis noilgoties pēc viņas, bet viņas noskaņa ir "man nepatīk, ka man bāžas virsū", tas man liek aizdomāties, ka pasaule taču ir plašāka par vienu cilvēku. Pieķeršanās ir inde, mīlestības sagandētāja. |
|
|