| |
[Jan. 18th, 2017|02:36 am] |
Man uz brīdi iepatikās Kaspara Dimitera dziesma "Pasaule ir tāda skola", izņemot pāris rindiņas, saistītās ar kristietību, es gribēju to iemācīties uz ģitāras, bet mana sieva pateica, ka akordi (kurus es izdomāju) ir galīgi nepareizi + es sapratu, ka īstenībā man negribās dziedāt žēlošanās dziesmu, jo es vairoju pozitīvo. Bet varbūt, ka pagājušajā dzīvē biju tik negatīvs kā Dimiters, tāpēc arī radīju tik negatīvu dzīves pirmo pusi šajā dzīvē. Toties tas mani pamudināja atmosties kā radītājam un par spīti radīt savā dzīvē pozitīvo. Taču pilnīgi pozitīva dzīve šajā dimensijā, un jo īpaši uz šīs planētas, ir utopija un nav arī vajadzīgs, jo negatīvais mums vienmēr, vienmēr kaut ko māca.
pasaule ir tāda skola
kur mani var atrast beigtu
kur mani māca nebūt dzīvam
un runāt lai neko nepateiktu
kur mani māca dziedāt līdzi
tam visam ko nesaprotu
kad klusēju neprotu melot
kad runāju izrādās jau protu
man saka: dzīvo ir diena
bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm
cilvēki neredz viens otru
un izskrien viens otram caur krūtīm
pasaule ir tāda skola
kur visi mācās no kļūdām
Dievs mūs grib darīt par baznīcām
mēs sevi par suņu būdām
un to kā viss ir pa īstam
to skolotāji nedrīkst sacīt
šai pasaulē jālasa avīzes
tai aizliegts lasīt no acīm
šai skolā pārmāca visus
kā bēgt no īstenības
es ienācu tajā ar basām
nu uzvalkā paslēpties gribas
pie kāda skolnieka zārka
dzied mācītājs: miers tam kas galā
šī pasaule dzīvu vai mirušu
cilvēku vienmēr noliek malā
šī pasaule tikai izliekas gudra
un svin savu izlikšanos
es labāk palieku par muļķi
ticu Dievam un tinos |
|
|