| |
[Dec. 13th, 2016|11:34 pm] |
Tā kā mana sieva man reizēm nedod izteikties, bet man vajag parunāt, tad jāraksta šeit. Mēs skatījāmies filmu "Oblivion" un viņa man visu laiku uzdeva visādus jautājumus par filmu un šausmīgi gribēja visu SAPRAST. Es filmas uztveru vairāk ar sajūtām, es īpaši necenšos visu saprast, es vnk uztveru to, kas nāk. Un vietā, kas bija ļoti svarīga un, kur vajadzēja vnk izbaudīt momentu, viņa atkal man prasīja kaut ko, ko viņa pati redzēja un ko es redzēju, jo gribēja saprast nevis sajust. Kad filma jau bija beigusies, viņa teica, ka to nesaprata, tad es sāku klāstīt, ka nav obligāti viss jāsaprot un, ka var sajust un tad viņa iebilda pret manu toni. Viņa gribēja, lai es aizveros. Man galīgi nebija sajūta, ka mans tonis būtu kaut kāds pārāk neadekvāts, es vnk gribēju izteikties un, iespējams, manā balsī bija jūtama neapmierinātība (bet to nevar salīdzināt ar neapmierinātību, kuru izpauž viņa, ja es, piemēram, mikroskopisku cepuma kripatiņu iemērcu kopējā ievārījuma burciņā utt.). Beigās viņa pateica, ka tas ir tāds štrunts, bet es saīgu vēl vairāk, jo viņa man neļāva izteikties (un tā nebūt nav pirmā reize, kad viņa iebilst pret manu vai savu izteikšanos). Viņa lepojas ar to, ka ātri atlaiž konfliktus, bet man, lai atlaistu, vajag izrunāt visu, bet viņa ir pret izrunāšanos. Vairākas reizes ir bijis, ka viņa ir spiesta man kaut ko izskaidrot, kas man reāli palīdz atlaist, bet pēc šādas paskaidrošanas pati jūtas slikti it kā viņai to būtu nevajadzējis darīt.
Manas smadzenes ir vairāk irracionālas un viņai bieži ir racionālas. Es uztveru, viņa analizē. Viņas kreisā smadzeņu puslode bieži ir uzbrukusi (par niekiem - no manas labās smadzeņu puslodes viedokļa) manai labās smadzeņu puslodes domāšanai/uzvedībai, tagad bija otrādi - es no uztveršanas un irracionalitātes viedokļa pirmo reizi aizrādīju viņas racionālajai daļai (jā, gribēju pamācīt) un viņa uzreiz reaģēja, cenšoties mani apklusināt. Bet tagad viņa zin, kā tas ir, kad aizrāda, mans tonis pat nebija TIK briesmīgs.
Un vispār - šī nebija viegla diena. Un man vajadzēja dzirdēt, ka bioloģiskais tēvs jau nestu Alisi visu ceļu, priecājoties un neprotestējot un neliktu "principa pēc" mācīties viņai staigāt (četru gadu vecumā). Te es iebilstu. Es arī savam bioloģiskajam bērnam liktu staigāt pašam normas robežās, atceros, kā bērnībā kopā ar tēvu gāju no rītiem uz autobusu, kurš vestu uz dārziņu un tas bija tāds gabals, kāds Alisei liktos pārcilvēcisks raudamais - niķošanās - krišanas gar zemi gabals. Bet man prātā nenāca protestēt. Varbūt es biju iebaidīts? Bet vai baiļu izmantošana bērnu audzināšanā obligāti ir slikta? Man jau sāk likties aizdomīga gaismas darbinieku attieksme pret bailēm kā pret mēri, ir taču iemesls, kāpēc tās dabā ir ieviestas. Vai arī tāda pati attieksme pret agresiju un dusmām. |
|
|