| |
[Oct. 13th, 2016|06:21 pm] |
Man vajadzētu boksa maisu, kur novadīt dusmas dažreiz. Nav veselīgi, ja tās kaut kur iekšā rūgst un netiek novadītas. Mani sadusmo, piemēram, ja es gribu mīļoties ar savu sievieti un viņas bērns uzreiz iejaucas un metas viņai kaklā, nodara sāpes un sauc to par "samīļošanu". Mani sadusmo, ja bērns uz ielas atsakās iet un saka, ka nevar paiet un visa uzmanība tad jāpievērš viņam un tikai viņam, it kā mums nebūtu vairs tiesības redzēt kokus mums apkārt, pārdomāt existenciālismu, ideālisma atšķirību no materiālisma, Visuma rašanās mītus un teorijas vai kaut ko jebko citu. Bērni nemanipulē ar citiem kā daži pieaugušie. Viņi ir vienkārši patiesi un atklāti 100% egocentriķi un mums viņi tādi ir jāpieņem.
Manu sievieti apbēdina, ka man tā jācieš. Viņa kaila kārtoja istabu un es vienmēr esmu sapņojis par sievieti - nūdisti. Es gribēju viņu nofotografēt, bet viņa teica, lai es to nedaru, jo viņa ir bēdīga. Un tad viņa apģērbās. Un pastāstīja man, ka man nav jāiet ar viņu un jāskatās, kā bērns saniķojas, es varu iet arī viens pats tālāk un būt savas realitātes saimnieks. Ka viņa man neko nepārmet un negrib mainīt. Man viņas sacītais likās sakarīgs. |
|
|
| |
[Oct. 13th, 2016|08:38 pm] |
|
Es novilku visas drēbes un teicu mīļotajai: "Kopš šodienas es esmu nūdists. Vai tas ir pieņemami?" Viņa teica: "Man jā. Maniem senčiem noteikti nē." |
|
|