| |
[Jul. 1st, 2016|02:53 am] |
Linda nekad pirms manis nevienu nebija mīlējusi un nemaz nezināja, kā tas ir.
Pagājušā diena bija visai smagnēja. Mums bija grūti pakustēties un notika visādas klizmas. Un tad vēl ienāca Lindas māte uz 2 sekundītēm, nepasveicināja Austri, nolika Lindas brāļa naudu un uzreiz aizskrēja. Pēc tam Linda kādu brīdi bija šokā - "kas tas bija?" Viņa neesot sveicinājusies, jo viņai esot bijis neērti, ka te visādi "čuģiki" (es sēdēju satinies segā). Tas līdzinās manai mātei - arī kompleksaina, nervoza, traumēta, nelaimīga un baidās no čuģikiem. Lindas mātei pat nepatīkot ieiet šajā mājā, jo viss liekas tik netīrs. Viņai, kā jau bērnības dvēselēm pienākas, arī riebjas smaržkociņu smarža un visas citas tīrās un progresīvās lietas, kas patīk nobriedušajām dvēselēm. Toties viņa iesaka Lindai atgriezties pie vīra. tas jau nekas, ka viņa katru nakti raud, ja dzīvo ar vīru. Bērnības dvēselēm labais ir slikts un sliktais labs. Pareizais nepareizs un nepareizais pareizs. Viņas vienmēr tev ieteiks to, kas nodarīs sāpes, jo viņas vēlas, lai tev arī sāp. Un viņas ļoti neieteiks to, kas sagādās prieku, jo tas visbiežāk izietu ārpus "normālā" robežām. Pats svarīgākais bērnības dvēselēm ir, ko par viņām domā apkārtējie (citas bērnības dvēseles). Pats svarīgākais ir neieziet ārpus "normālā" robežām. Viņām nav fantāzijas, nav laimes, nav uzdrīkstēšanās, ir tikai mokošu kompleksu kamols, kas sāpēs pulsē. Vienīgais mierinājums ir, ka arī citiem sāpēs, arī mūsu bērniem sāpēs, tad viņas nejūtas vienas. |
|
|