| |
[Jan. 30th, 2016|12:32 am] |
|
Aizgāju ar Martu uz kriminālu filmu (viņas izvēle, protams): "Anna Kareņina". Kad sākās, es nodomāju: "Ai, cik labi, ka tā nav Krievijas filma! (visas vismaz pēdējās desmitgades Krievijas filmas ir sirreālas, kas ir par iemeslu tam, ka neveidojas patiess līdzpārdzīvojums jeb iejušanās varoņu ādā. Sirreālisms novērš uzmanību no satura jeb pārdzīvojuma), tomēr, tā kā filma BIJA PAR KRIEVIEM KRIEVIJĀ, tad, lai arī to nebija ražojuši krievi, tā, protams, BIJA sirreāla. Pārāk daudz patosa un dekorāciju, bet snobiem, kam patīk apmeklēt operas, noteikti patiktu. Kaut kur pie filmas sākuma gribēju vākties prom, jo skatīties pa logu, braucot sabiedriskajā transportā vai sēdēt internetā ir interesantāk. Tomēr uz beigām kļuva nedaudz interesantāk, situāciju izglāba pats Tolstojs ar savu sākotnējo stāstu. Otrreiz skatīties būtu interesantāk. |
|
|