| |
[Jan. 24th, 2016|10:19 pm] |
|
Liene mani un Daci atkal uzaicināja pie sevis, viņa esot kļuvusi atkarīga no mums. Tad viņa taisīja masāžu Dacei un negaidīti tas pārvērtās pusstundu garā lesbiešu seksā (un tā neesot bijusi pirmā reize). Nekad neesmu fanojis par lesbiešu seksu (atšķirībā no Matīsa Baušķenieka), izjutu drīzāk pieņemšanu, garlaicību un nedaudz greizsirdību. Bet es Dacītei patīku. Viņa ir pašpietiekama sieviete, kas nekad neprecēšoties un netic mūžīgai mīlestībai. Viņa pat ir līdzīga man - it kā vēsa, bet patiesībā labs cilvēks. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2016|10:28 pm] |
Kādas slimnīcas darbiniece apkopojusi pacientu izteiktās nožēlas:
-Ka viņiem nav bijis drosmes dzīvot viņiem vispiemērotāko dzīvi, nevis dzīvi, kādu no viņiem sagaida - šī nožēla izskan visbiežāk.
Lielākā daļa cilvēku nav mēģinājuši piepildīt pat pusi no savām patiesajām vēlmēm un nomirst apzinoties, ka tas noticis viņu pašu izvēles dēļ.
-Ka tik daudz strādājuši - visi vīriešu kārtas pacienti (arī daļa sieviešu) nožēlo, ka tik daudz strādājuši. Mūža pēdējos brīžos viņi ilgojas pēc savas jaunības un attiecībām ar mīļoto.
Vīrieši no sirds nožēlo, ka lielāko daļu savas dzīves izniekojuši, strādājot vienmuļu darbu, gādājot iztikas līdzekļus.
-Ka pietrūka drosmes izrādīt savas jūtas - daudzi cilvēki apspieduši savas jūtas, lai saglabātu noteikta veida attiecības ar apkārtējiem.
Rezultātā viņi dzīvojuši vidusmēra dzīvi un nekad nav kļuvuši tādi, kādus būtu vēlējušies sevi redzēt.
-Ka neuzturēja attiecības ar draugiem - daudzi izteica dziļu nožēlu, ka nav draudzībai veltījuši pietiekami daudz laika un uzmanības.
-Ka nav sev ļāvuši būt laimīgākiem - šī nožēla pārsteidza visvairāk. Daudzi līdz pat pēdējam brīdim nesaprata, ka viņu laime ir viņu pašu izvēles jautājums.
Atrodoties ierastā dzīvesveida “komforta” gūstā, baidoties no pārmaiņām, viņi izlikās citu un savā priekšā, ka ir apmierināti ar savu dzīvi. |
|
|