| |
[Jan. 13th, 2016|01:59 am] |
"Mūsu reālajā dzīvē nekādas demokrātijas nav, mēs esam atsvešinājušies, vientuļi un nelaimīgi, sanīdušies ar saviem kaimiņiem, radiem un paziņām, priecājamies par viņu nelaimēm, apskaužam un aprunājam viņu veiksmes, cenšamies pārtrumpot vai kaut kā uzmest savus konkurentus, ienīst tos, kas nedomā gluži tā, kā mēs. Mēs uz brīdi jūtamies laimīgi, ja vispār kāds mūs pieņem vai iekārto darbā un par to arī kaut ko samaksā. Vēl labāk, ja varam sēdēt datorizētā birojā, čatoties draugos, piedalīties spēlē vai pētīt pornogrāfiju, šad tad ierakstīt kādu riebīgu komentāru, un par to vien saņemt nelielu, bet stabilu algu. Mēs neieredzam savus bosus, bet vienlaikus cenšamies tiem izpatikt. Taču atliek vien nospiest TV pulti, un patīkami jauni cilvēki mums pastāsta visu par demokrātiju, par partiju, prezidentu un līderu izredzēm, par reitingiem, par prezidenta kundzes jauno kleitu un bijušā premjera dārgo jahtu vai kaklasaiti, par smalkajām aprindām, par augstu ārvalstu komisāru izteiktām atzinībām. Un arī par ļauniem oligarhiem."
(Jānis Kučinskis) |
|
|