| |
[Dec. 1st, 2015|03:11 am] |
Tarovskis un Emīls.
Šovakar biju Kinoteātrī Rīga, kā man to patīk vēl aizvien saukt, lai gan nosaukums jau kādu laiku tam ir Splendid palace.
Biju uz Andreja Tarkovska filmu "Solaris"
Jāsaka, ka neviena filma līdz šim mani nebija tik ļoti persõniski uzrunājusi, kā šī.
Ļoti īpaša sajūta, kad sēdi uz balkona, pašām beigās, visas zāles cilvēki ir tev priekšā, Tu viņus jūti, redzi, dzirdi.
Blakus sēž mamma. Zāle ir grezna, gleznojumi uz griestiem un sienām, tos var redzēt, kad vēl nav nodzisušas gaismas, tas rada īpašu sajūtu, cik īpaši mēs esam.
Nodziest gaismas, bet lektors, kas pirms tam stāstīja par Tarkovski, vēl paspēj piebilst pēdējos vārdus, zālē tas rada smieklus.
Filmai ir ļoti kvalitatīvs attēls, arī skaņa. Visa filma, lai gan trīs ar pus stundas gara, tomēr visu laiku ir ļoti piesātināta. Tas tāpēc, vēlāk domāju, ka režisors ir zinājis, ko vēlas pateikt. Un viņam tas ir ļoti labi izdevies, gan vizuāli, gan audiāli, visam caurvijās galvenās domas pavedieni- kas mūs padara par cilvēkiem- Mīlestība, labsirdība un Kultūra.
Es domāju par to cik ļoti liels makro-kosmoss mēs esam, ne tikai mikro-kosmoss vien.
Un paties, varbūt mēs te esam tikai tāpēc, lai saprastu, kas ir mīlestība.
Un viss pārējais ir tikai fons tam, lai mēs to ieraudzītu. Visas ciešanas, nelaimes, pārestības, tas vis tik vien, lai tas kontrastētu ar mīlestību, kā gaisma tumsā.
Šajā begalīgajā okeānā, kurā viss dzirmst un mirst un mutuļoto. Viss sākas no tā un viss tajā beidzas. Un mēs esam daļiņas, lai pieredzētu šo procesu.
Filmas laikā mani pārņēma ļoti vienojošas sajūtas ar visu zāli, ar cilvēkiem blakus, kā skatoties, kad mums visiem caur filmu stāsta, Lūk, paraugieties uz šo pasauli, uz cilvēku, lūk jums spogulis, es atklāšu jūs.
Man vismaz gribētos palikt ar šādu sajūtu, ar šādu atklātu patiesuma sajūtu.
Zālē sēdēja kāda paveca tantiņa, krievu tantiņa, kura vairākkārt neizturēja un izteicās:" Vai, kāds labs cilvēks viņš ir" to viņa krievu vaalodā teica, to attiecinādama uz galveno varoni.
Un tajās reizēs, tas cilvēkos izraisīja smieklus, un visi itkā vienojās smieklos, saprazdami viņu.
Tāpat zālē ik pa laikam kāds kko čaukstināja vai bija dzirdami izteikti čāpstināšanas skrapšķi.
Tās visas skaņas lika domāt par to, ka mēs jau nekur nepazūdam filmas laikā, te pat vien esam, visi kopā, skatīdamies filmā, kas tam mēs esam.
Kad filma beidzās un mēs devāmies lejā, tur bija cilvēki, ar kuriem mēs saskatījāmies, ar tādu sajūtu, ka mēs būtu pazīstami. Tā, itkā viņi mani saprastu, jo mēs visi taču tikko to visu redzējām un mēs taču sapratām.
Tāpat es satiku kādu cilvēku, tas bija tēta sens darbakolēģis, kuru es pazinu, kad gāju vēl bērndārzā, bet tagad kad satikāmies, es viņu pazinu, pasveicināju viņu, viņš mani pazina, mēs jau bijām tikušies šajā pašā kinoteātrī citus gadus. Es atceros.
Viņš pajautāja ko es daru. Un šis jautājums bija vispārināts- ko es daru vispār- bet manā pasaulē nav tāds vispār, es dzīvoju šeit un tagad, tas parasti mani izsit no manas pasaules un man nākas atbildēt, vai nu ka nezinu, vai(ja jautājums ir, kā tev iet?) parasti atbildu, ka ļoti labi, jo tā es jūtos tajā brīdī.
Bet uz šo jautājumu es atbildēju patiesi, par to ko es domāju. Un svarīgākais, ko varēju pateikt : " Es laikam iešu mežā, pametīšu skolu un iešu mežā" (vismaz uz kādu laiku, es nodomāju)
-"Nav gan piemērotākais laiks, lai tā darītu," man atbildēja.
-"Jā es zinu, " tas man lika aizdomāties, par to, ka jāsagādā viss nepieciešamais lai nebūtu auksti un slapji.
Es devos mājās ar mammu un manī bija Sajūtas.
Sajūtas par likumsakarīgajām lietām manā dzīvē.
Par sajūtām, kuras tik ļoti Mani ietekmē.
Man patīk iet uz kino, jo tas rada sajūtu, tādu, ka es neesmu tā vienkārši cilvēks ar savām bēdām vai savu prieku, es esmu viens no visiem, un visi no viena.
Tas rada apziņu, ka es veidoju savu, līdz ar to visu dzīvi.
Mainies pats, un pasaule mainīsies, tā es domāju.
Es domāju arī par skolu. Domāju,par to kāpēc mācīties, vai nemācīties.
Es domāju, cik nejēdzīgi ir tas, ka viss ir tā iekārtots, ka man nav iespējas būt elastīgam.
Vai nu tu nāc uz skolu, mācies un esi sekmīgs, tad tu iemācies, kā radīt lietas, kuras var pārdot paralēli meklējot, kur tās lietas un kādā veidā notirgot.
Vai nu otra iespēja ir, iet uz skolu reti, kļūt citu acīs par bastotāju, kļūt nesekmīgam, kas nozīmē sliktākam salīdzinājumā ar citiem.
Tad nu lūk, es domāju, kāpēc gan tas viss nevarētu būt elastīgāks? Mācīties, ko un kad es vēlos?
Piemēram mūsu skolā (RDMV) tik pat kā neko nemācamies no grāmatām, bet arī nekādu papildus info nedod, pat grūti uzzināt, kur dabūt info.
Es nemaz nerunāju, par to cik apsurda un NEradoša ir visa mācību struktūra- kalt galvā faktus, piebāzt galvu ar info, bet vispār neradīt, nemācīt, kā būt radošam, kā pašam kautko izdomāt.
Es runāju par to, ka, pat ja esmu nesekmīgs bastotājs, lai man būtu jel kāda iespēja tikt līdzi pārējiem, kad paceļu balto karogu un kliedzu: " es padodos, es nākšu uz skolu, es labošos, es esmu atradis veidu, kā no rīta piecelties un atnākt uz skolu"
Bet saprotiet- šāda ceļa nav.
Vienkārši viss ir tik ļoti iekalts rāmjos, ka tie mani burtiski samaļ putekļos, vai arī es ar savu vēlmi šos cilvēkus izvedu no pacietības, tie man jautā:" Emīl, Ko Tu vispār iedomājies?"
Un ko tad es iedomājos?
Es vēlos būt mīlēts. Un vēlos mīlēt, tas kāpēc mēs esam uz šīs pasaules.
Es vēlos, lai cilvēki, lai skolotāji būtu cilvēciski, lai būtu cilvēciskas faktors.
Nevis rāmis, kas uzliek visam štampu, burtiski tevi iznīcinot.
Tas manuprāt ir necilvēciski.
Tā rīkoties ir nehumāni.
Šāda izglītības sistēma diskriminē mani, kā cilvēcisku būti, ar garu un dvēseli.
Protams, es redzu, ka visi cilvēki ir cilvēciski, jūs arī esat cilvēki ar cilvēciskām īpašībām.
Šī īpašība būt žēlsirdīgam- tas ko filmā ataino- tas mūs padara par cilvēkiem.
Ne tikai par mašīnām, ne tikai par konveijeriem.
Es vēlos, lai cilvēki augtu savā garā. Lai cilvēki, jūs, mēs, visi, atļautu plaukt mīlestības ziedam.
Pagaidām mēs dzīvojam, mēs atļaujam sev dzīvot, esam pieraduši dzīvot, pat nedomājot, ka varētu savādāk, šādā sistēmā, šādā kārtībā, kura apspiež indivīdus, dzīvojot ilūzijās, ilūzijās par mistisku sabiedrības vai nācijas labumu.
Patiesībā, esot pakļautiem dažu indivīdu lielajiem EGO.
Šāda izglītības sistēma ir radīta monetārā sitēmā, kur nauda nosaka visu, kur vieni smagi strādā, kamēr citi dzīvo uz citu rēķina, kur vieni dara daudz, citi- nemaz. Kur vieni virina mutes un gudri dirš, kamēr citi klausās un to visu pieņem. Bet kā saka Kristaps Liepiņlauskis: "Gudri dirst, nav malku cirst! "
Tieši tāpēc, es esmu nolēmis, ka es nevēlos pieņemt visu tieši tik nemainīgi un strikti kā tas ir. Es apzinos, ka pašlaik, laikam Latvijā vēl nav tādas skolas, kura būtu man piemērota, es zinu, ka ir alternatīvas skolas, bet neviena no tām nav augstāka par 9.klasi.
Tā kā mana dzīve ir bijusi pietiekami pilna ar mokpilniem pārdzīvojumiem, ar vecāku šķiršanos, biežu skolu maiņu, nonākšanu nelabvēlīgā vidē, skarbajā dzīvē, kur esmu piedzīvojis alkoholu un narkotikas, esmu bijis, pakļauts strasam un dusmām, tieši tāpēc es nevaru būt tik taisns kā rāmītis, 90grādu taisns, Es to vienkārši nevaru, jo mana dzīve ir bijusi pārāk raiba, un iespējams tas arī ir par iemeslu, kāpēc es vēlos, lai kautkas mainītos.
Tie, kuriem vienmēr ir bijusi nauda, vecāki, kuri pasaka, kā tev rīkoties, kuri skolā ir bijuši teicamnieki, kuri pašlaik strādā labā darbā, un labi pelna, Viņi iespējams mani nesapratīs, jo viņiem tas nav svarīgi, viņi vienkārši vēlas vairāk nopelnīt, nopirkt mašīnu, māju ar suni, izaudzināt bērnus, laist viņus skolā, lai viņu bērni butu teicamnieki, lai tie dabūtu darbu, un tā turpināt šo nebeidzamo riņķa danci.
Bet es jau no paša sākuma esmu bijis savādāks, es esmu no tiem, kurš ir piedzīvojis smagus laikus, un daudz ko no tā esmu mācījies.
Un es esmu sapratis, ka cilvēkiem ir jākļūst cilvēciskākiem, ar visām cilvēkam piemītošajām, cilvēciskajām īpašībām- galvenās no tām, ir- mīlestība, labsirdība un mākslinieciskums. (tas apmēram ir pēc Tarovska filozofijas)
Es pašlaik nevēlos iegrimt šajā jautājumā, bet es viņam piekrītu.
Es sapratu, ka es vēlos mācīties skolā, es vēlos tur daudz ko iemācīties, tur ir ko uzzināt, bet tomēr, tā kā viss tur pašlaik notiek, kad uzsvars ir likt nevis uz mani kā indivīdu, bet gan uz manis novērtējumu, kas parasti ir ļoti subketīvs, parasti personisks, atkarībā, ko katrs skolotājs par mani domā, un kādu vērtību skalu tas izmanto, kur parasti tas ir apmeklējuma biežums, un kontroldarbu atzīmes, tad es tomēr nevēlos turpināt šāda veida mācības.
Es neesmu pārliecināts par to, kas varētu notikt nākotnē, man arī to nevajag zināt.
Lai gan protams, mana mamma domā, ka ja turpināšu mācīties, tad dabūšu darbu, varēšu pelnīt sev iztiku, tad viss būs zināms. Ja turpināšu mācīties, tas viss ir paredzams un tas ir drošs ceļš, kā izdzīvot šajā paasaulē.
Taču es esmu pārāk elastīgs, mani nevar ielikt šajos rāmjos, es nevēlos tos lauzt, jo nevēlos, lai mani lauž, es vēlos iet citu ceļu. Tas varbūt nebūs drošs un zināms, tas būs riskants un bīstams, taču tas būs patiess.
Mans mērķis būs pats ceļš. Kā meditācijā. Es nevēlos dzīvot ilūzijās. Es vēlos Mīlēt un būt mīlētam, neatkarīgi no tā ko un kur es daru.
Es varētu dzīvot kā mūks, atsakoties no visa, darot savas dienišķās lietas, taisot māju, slaukot ielu, rokot kartupeļus, bet svarīgākais būtu un IR nevis tas, ko es daru, bet Kā es to daru- vai es to daru ar Mīlestību?
Un vai es to darot nedaru pāri citiem, jo tas nozīmētu darīt pāri sev pašam.
Tad nu lūk, es laikam drīzumā braukšu ārpus Rīgas, kādu laiku padzīvošu mežā.
Drošvien braukšu viens pat, bet ja kāds vēlas, var man pievienoties.
Dabā ir harmonija, dabā ir miers, tur var ieiet dabas ritmā un atgūt spēkus, lai atkal ar sparu mestos dzīvē.
Tā lūk mani mīlīši...
(Emīls Hlevickis) |
|
|