| |
[Jul. 7th, 2015|01:57 am] |
Esmu savā dzīvē 2 reizes "saķēris" ērci, abas reizes šovasar un abas reizes labajā padusē (lol). Šoreiz tā joprojām tur ir, piesūkusies kā balons.
Šovasar es visu laiku gaidīju, kad paliks siltāks un peldēšanās ledus aukstajā Tirzā nebūs askēze un, kad pienāk vienīgās divas siltās vasaras dienas, man nākas būt Rīgā. Un cilvēki vaid par lielo karstumu un masu mēdiji taisa valsts sensāciju: baigais notikums, beidzot tik silts, lai izģērbtos, Latvijas vasarā jau tā parasti nemēdz būt! Visiem sēdēt mājās un izvairīties no tiešiem Saules stariem!
Šovasar es apbrīnoju Ģirtu un Rasu: tikko precēts pāris, kas dzīvo vigvamā kopā ar citiem cilvēkiem un taisa māju, nevis sev, bet draugiem.
Pēc muzikāli vizuālā pasākuma par ugunskrupjiem es stāvēju malā, Dinija pie manis pienāca, apskāva un jautāja, kā man iet. Un es neko nevarēju pateikt, jo iet jau visādi, bet, ja es tev to censtos pateikt, tik un tā nebūtu tīrās komunikācijas. Ģirts un Rasa ir cilvēki, ar kuriem man nedaudz ir sanākusi tīrā komunikācija jeb klātbūtne.
Vigvamā dzīvo daudz skudru, es biju ļauns pret viņām, varbūt pat pārāk. Es veicu etnisko tīrīšanu.
Ģitāra mēdz būt mans labākais draugs un šodien es sacerēju savu labāko dziesmu manuprāt.
Iesaku sev un citiem palasīt Ekartu Tolli. Un ne tikai palasīt, bet izdzīvot.
Kad man apkārt ir nerezonējoša vide, es domāju par pozitīvo, bet, kad apkārt ir totāla harmonija un rezonanses cilvēki, man mēdz atnākt visai tumšas domas. Pēdējā laikā tur visai stabili ir ieperinājusies grāfiene Bātorī, es domāju par sāpēm un šausmām. Vai tā ir kāda astrālā dēle uz manis vai arī tā ir tumsa manī vai arī tas ir kaut kāds harmonijas princips? Bet tumsa ir manī. Un ko mēs ar to darīsim? Konfrontēsim ar tīru klātbūtni un pieņemšanu un plūsmu. Un sāpju ķermeni, savu un svešu. Manas dinastijas sievietēm, tādām kā māte un mātes māte, ir ļoti izteikts sāpju ķermenis. Un man kaut kādā ziņā arī, bet es to konfrontēju ar pieņemšanu. Kā The Smiths - es pieņemu, ka esmu nemīlamais un tā tas vienkārši ir. Es pieņemu savu vietu zem Saules, kad tu aiztaisi acis, lai es tevi noskūpstītu. Un iztēlojies kādu, kas tevi piesaista.
Es pieņemu, ka nespēju sevi identificēt ne ar vīrieti, ne sievieti. Bet man vismaz ir kājas. Kā Santai Bezobrāzijai. Un man vispār - daudz kas ir. Kad es ieraudzīju pirmo reizi Vītolus, izkāpjam no busiņa, baltos linu kreklos, kaut kas manī notika. "Man gaismas tilts no mūžiem sniegts, tur mana cilts, man citur liegts". Lai kāda arī būtu dzīve, mēs to mīlam. Lai kāda arī būtu mīļotā.
Es ilgojos pēc tās dienas, kad Gaisma uzvarēs Tumsu. Bet esmu kļuvis pacietīgāks, jo es zinu, ka tā pienāks. Mēs esam gaidījuši jau sen un es nerunāju par šo vienu dzīvi. Tagad ir labāk kā Viduslaikos. Istaba vēl ir tumša, bet no aizkaru maliņām iespīd Saules gaisma. Kādu dienu aizkari tiks atrauti vaļā un tumsai pienāks gals. Un it viss tiks izgaismots - pieņem gaismu vai sadedz. Vairs nebūs melu un slēgtu sistēmu un vairs nebūs verdzības un sāpju ķermeņa. Un mēs uzvarēsim, lai ko tas prasītu. Un lai tur vai plīst. Pat, ja ne tagad, tad kaut kad noteikti. Un reiz būs pienākusi TĀ diena. |
|
|