| |
[Jun. 4th, 2015|07:01 pm] |
|
Es biju pie Santas un pēkšņi atcerējos, ka man ir jāskrien uz svētdienas mielastu. Tad es braucu ar trolejbusu pa zaķi un kontrole mani izsēdināja pie VEF tilta, tieši tur, kur man bija jāpārsēžas tramvajā (dievišķā sakritība), tad es uzreiz pārsēdos tramvajā un paspēju tieši laikā. Bija diezgan daudz cilvēku, gluži kā svētkos (varbūt bija kaut kādi svētki?), es apsēdos, skatījos uz Krišnas bildēm pie sienas un iegrimu pārdomās. Ievēroju, ka daži mani ezotēriskie (bet ne krišnaītiskie) paziņas (kā Dinija, Austris u.c.) arī ir te. Tad bija prasādam, saldajā bija ķīselis ar putukrējumu. Viens bhakta (Dima) teica, ka viņam ķīselis kopš bērnības negaršo. Tad mielasts bija aprīts un es izgāju ārā pie tempļa durvīm un spēlēju nedaudz ģitāru. Austris man pavēstīja, ka tagad "visi" ies uz Tērbatas ielu, kur būšot Vītolu ģimene. Aizgājām. Tur bija dzīvoklis, kur dzīvoja vairāki pozitīvi vai garīgi cilvēki. Tad atnāca Vītolu ģimene (ne visā sastāvā, bet 4 cilvēku sastāvā + vienam jaunajam Vītolam draudzene). Tad Vītoli dziedāja un citi piedziedāja, tās bija Jāņa Vītola dziesmas. Tur bija apmēram tādi vārdi kā "te ir tava roka, tavi mati, bet kur esi tu pati?" vai arī "laiks izbirst kā smiltis caur pirkstiem, bet mēs esam roku rokā, kopā". Istabas vidū dega svece, kas bija vienīgais apgaismojums. Ārā jau bija tumšs. Jānis Vītols dalījās ar savām realizācijām par to, ka mēs visi esam vienoti un ka vajag atmest mazo es un atvērties vai uzplaukt kā ziedam. Tad es sapratu, ka tās ir 5. dimensijas enerģijas un izpratne. Jo tur visi ir kopā un redz saikni ar visiem. Viņš daudz ko runāja. Ka 4 gadu vecumā viņu apciemoja gaismas būtne, kas bija kā Saule un kas bija viss sievišķais (augstākajā līmenī māsa, līgava, māte u.c.). Man nāca miegs un es nevarēju pārsvarā skaidri padomāt, bet es priecājos, ka biju šajā vietā. Vismaz ar telpā atrodošamies cilvēkiem man bija kopības sajūta. Pēc tam es gāju mājās, bija nakts un es gāju kājām cauri pus Rīgai. |
|
|