| |
[Nov. 18th, 2013|09:41 am] |
Reiz dziivoja cilveeks, kas noklausiijaas sveshas sarunas. Vinjsh dzirdeeja, ka kavaleerija ieradiisies 04.00 no riita vietaa, kur vinjsh ar biedriem bija uzsleejushi savas teltis. Kad vinjsh staastiija draugiem, ka kavaleerija buus klaat, tie neticeeja. Tukshas runas. Dzeeraaja pljaapas. Pulksten 03.45 no riita vinjsh dzirdeeja soljus: izlausiijaas peec jaatniekiem. Vinjsh pamodinaaja savu biedru un teica: "Es dzirdeeju zirgus." - "Liecies tak mieraa!" - vinjam attrauca biedrs. "Taas tikai rudens lapas. Varbuut kaads mezha zveers. Ej guleet!" Vinjsh tomeer palika nomodaa. Nu vinjsh dzirdeeja ne tikai soljus, bet arii sarunas: kavaleerija bija ieradusies. Bet tikai vinjsh viens to apzinaajaas un ne vinja biedri.
Es esmu liiziigaa situaacijaa. Es redzu tuukstoshiem aciimredzamu ziimju, ka tuuliit notiks kaut kas LJOTI LJOTI LIELS, bet gandriiz neviens cilveeks to neredz un turpina dziivot miegaa. Pasaulei nav ne mazaakaas nojausmas, kas vinju sagaida tepat aiz stuura. Tas buus paarsteigums.
Cilveeks, kas ir soli priekshjaa cilveecei, ir gjeenijs. Divus soljus prieksha ir trakais. Driiz trakie kljuus par gjeenijiem un pasaule jautaas vinjiem, kas tad iisti notiek. |
|
|