| |
[Oct. 4th, 2013|06:04 am] |
|
Bet tieshaam. Miilestiiba uz sevi. Es sevi neieliku shajaa dualitaatee, Krishna mani ielika. Saapes ir taa veertas, lai peec tam atgrieztos pie sava Teeva. Es neesmu ne indigo, ne kristaaliskais, es esmu varaviiksnes beerns. Pirmo un peedeejo dziivi ieksh materiaalaa. Kad es biju mazinjsh es buchoju visus, jo es naacu no taas vietas, kur ir miilestiiba. Un tad mani vajadzeeja ielikt dziljaak dualitaate, taapeec mani ielika slimniicaa. Peec kaa es aizmirsu, kas es esmu un saaku savu dualitaates celjojumu lejupejoshajaa spiraalee. Un tagad mana lejupejoshaa spiraale ir kljuvusi par augshupejosho atkal. Es tagad atgriezhos tajaa vietaa, kur es sevi pilniibaa pienjemu un miilu un esmu briivs no visaam iluuzijaam un aizvainojumiem. Visu dziivi man bija apkaart cilveeki, kas man radiija sajuutu, ka es nekas neesmu. Pat mana gjimene. Citiem man liidizigajiem parasti ir gariigaak noskanjoti vecaaki. Bet taa nebija vinju vaina. Mani vajadzeeja ielikt dualitaatee. Jo tas ir svaarsts. Jo zemaak tu kriiti, jo augstaak tu celies. Aiz visa, kas notiek, staav absoluutaa miilestiiba un Vinjsh zin, kas man ir vislabaakais. |
|
|