| Shrimad Bhagavatam 1.6.12-27 (meditaacija uz sirdi) |
[Jul. 1st, 2013|04:07 pm] |
|
"Es gāju pāri kalniem, kur bija daudz zelta, sudraba un vara, cauri zemēm, kur bija daudz brīnišķīgiem lotosziediem pilnu ūdenskrātuvju. Šie ziedi patiktu pat debesu iemītniekiem, un tiem apkārt lidoja noreibušas bites un dziedāja putni. Tad es viens pats gāju cauri daudziem niedru, bambusa, meldru, asas zāles, nezāļu mežiem un redzēju alas. Vienam pašam tur bija ļoti grūti iziet. Es biju dziļos, tumšos un briesmīgos mežos, kur spēlējās čūskas, pūces un šakāļi. Ceļojums nogurdināja manu ķermeni un prātu; biju izslāpis un izsalcis. Tāpēc nomazgājos ūdenskrātuvē un padzēros. Ūdens manu nogurumu mazināja. Pēc tam, neapdzīvotā mežā apsēdies banjankoka ēnā, es ar saprātu sāku meditēt uz Virsdvēseli iekšienē, kā to biju mācījies no atbrīvotajām dvēselēm. Tiklīdz es sāku meditēt uz Dieva Personības lotospēdām ar prātu, ko bija pārvērtusi pārpasaulīgā mīlestība, man no acīm sāka līt asaras un Dieva Personība Šrī Krišna tūlīt parādījās manas sirds lotosā. Ak, Vjāsadēva, tai brīdī mani pārņēma ārkārtīga laime un katra ķermeņa daļa kļuva dzīva pati par sevi. Iegrimis ekstāzes okeānā, es nevarēju redzēt ne sevi, ne Kungu. Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols, tāds, kāds tas ir, apmierina prāta vēlmes un vienā mirklī atbrīvo no visām pretrunām. Vairs neredzēdams šo veidolu, es lielā uztraukumā strauji piecēlos, kā tas parasti notiek, zaudējot kaut ko vēlamu. Es vēlējos atkal ieraudzīt Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu, bet par spīti tam, ka pūlējos vērst prātu uz sirdi un redzēt šo veidolu vēlreiz, nevarēju Viņu vairs saskatīt. Negūstot apmierinājumu, es ļoti nobēdājos. Redzēdams manu cenšanos šajā vientuļajā vietā, Dieva Personība, kas stāv pāri jebkādiem laicīgiem aprakstiem, nopietnā balsī uzrunāja mani patīkamiem vārdiem, lai atvieglotu manas bēdas. Ak, Nārada [sacīja Kungs], šajā mūžā tu diemžēl vairs nevarēsi Mani redzēt. Tiem, kas nav pilnīgi kalpošanā un nav galīgi atbrīvojušies no visiem materiālajiem sārņiem, ir ļoti grūti ieraudzīt Mani. Ak, tikumīgais, tu redzēji Mani tikai vienreiz, un tas ir tāpēc, lai tu vairāk vēlētos Mani. Jo vairāk tu ilgosies pēc Manis, jo vairāk atbrīvosies no visām materiālajām vēlmēm. Pat dažas dienas kalpojot Absolūtajai Patiesībai, bhakta iegūst stingru saprātu, kas vērsts uz Mani. Aizgājis no šīm nožēlojamajām materiālajām pasaulēm, viņš kļūst par Manu pavadoni pārpasaulīgajā valstībā. Saprātu, kas vērsts uz Mani, nekad nav iespējams novirzīt uz ko citu. Ar Manu žēlastību tu visu atcerēsies pat radīšanas un iznīcināšanas laikā. Tad augstākais valdnieks pārtrauca runāt. Dievu Kungu varēja dzirdēt skaņā, bet nevarēja redzēt ar acīm, tomēr Viņš bija visbrīnumainākais. Es dziļā pateicībā noliecu galvu Viņa priekšā. Tā es sāku atkal un atkal daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu un slavu, neņemot vērā to, kas pieņemts materiālajā pasaulē. Šāda Dieva Kunga pārpasaulīgo rotaļu daudzināšana un atcerēšanās ir ļoti svētīga. Tādā veidā es ceļoju pa visu pasauli, pilnīgi apmierināts, brīvs no lepnuma un skaudības. Brāhman Vjāsadēva, es biju pilnīgi iegrimis domās par Krišnu, tāpēc nebiju nekam pieķēries un biju pilnīgi brīvs no visiem materiālajiem sārņiem. Un tā pienāca nāves brīdis, kas kā zibens apgaismoja pilnīgi visu." |
|
|