| |
[Mar. 20th, 2013|07:38 pm] |
|
Bija harinaama Mastrihtaa. Taa pilseeta ir liidziiga Antverpenei. Atpakaljceljaa es klausiijos "Wah!" - "Love Holding Love". Shis albuums ir par miilestiibu. Zheel, ka shajaa (materiaalajaa) pasaulee iista miilestiiba ir tik reta un iislaiciiga. Mums vajag paarcelties uz gariigo pasauli, kur tas ir pastaaviigs staavoklis. |
|
|
| |
[Mar. 20th, 2013|09:27 pm] |
|
Braucaam vakaraa cauri Lijeezhai, es skatiijos uz pilseetas maajaam un domaaju: "Cik daudzi cilveeki shajaa pilseetaa pashlaik ir (laimiigi) iemiileejushies un izjuut sveetlaimi, domaajot par miiljoto?" Taa ir taa sajuuta, ka viss ir sasniegts un sirdii ir medaina, kutinosha sajuuta. "Mees esam viens vesels un neredzam atshkiriibu starp savu un otra kjermeni. Mees shajaa paradiizes pludmalee pavadiitu kaut muuzhiibu." Paradiizes planeetaas taa noteikti ir, bet sheit, uz shiis planeetas, viss ir tik iislaiciigs. Mums tieshaam vajag straadaat (gariigi attiisiities), lai iemaaciitos, kas ir Miilestiiba. Kuru vairs nekad nebuutu jaapamet. Muusu galeejo meerkji. Mees negribam tvarstiit miraazhas un sanjemt speerienus, vai ieraudzit, ka miilestiiba bija tikai hormonu iluuzija, kas beidzaas ar pragmatisku eksistenci. Materiaalaa miilestiiba var sagraut gariigo dziii vienaa mirklii, bet taa var arii iedvesmot tiekties peec Dieva, jo tas, kas piesaista, jau ir pati miilestiiba, nevis kaada konkreeta persona. Personificeetaa miilestiiba ir Raadharaanii. Es biju domaajis: kaa lai sevi pamodina? Kur ir dedziigas alkas peec Dieva, kas vienaa mirklii sadedzina VISU? Mani nevar pamodinaat ar gribasspeeku vai logjiku, es esmu romantikjis. Mees stumjam un gruuzham savus dumjos kjermeniishus shajaa pasaulee liidz aizejam. O Raadharaanii! Bez Tevis mees visi smagi ciesham. |
|
|