| Kosmosofija |
[Oct. 31st, 2012|06:06 pm] |
Visiem, kas Dievu noliedz, Viņu neieredz un lamā, apkārt ir šī melnā, rudā un sarkanā aura. Bieži tā ir ap cilvēku apaudusies kā liela, netīra, gļotaina vilna, kurā mudžēt mudž dažādas larviskas būtnes, visādu kukaiņu, tārpu un rāpuļu veidā. Tiklīdz pie šiem ellišķīgiem robotiem pieskaras dievišķās auras stari un tos sāk dedzināt, viņi saceļ cilvēka auriskā ķermenī šausmīgu traci. Tie slēpjas no šiem stariem, lien dziļāk aurā un visiem spēkiem cenšas izsaukt cilvēkā dusmas. Viņi cilvēkam auriski kož. Kodienu iespaidi izteicas neizprotamā, dzēlīgā baiļu sajūtā un sāpīgi uztraucošā nemierā. Tas rada vai nu paniskas bailes, vai dusmas. Ja tās ir bailes, cilvēks vienkārši vairās un bēg no tās vietas, kur šie izstarojumi darbojas. Turpretim, ja tās ir dusmas, cilvēka auras organisms izsviež, izverd no sevis savādu sarkanu, eļļainu liesmu, kura līdzīgi sarkanmelnam eļļainam tvaikam apklāj ķermeņa auru un aizsedz to pret nevēlamo staru iespaidu. Pateicoties tam, auras vilnā atrodošies rāpuļi tiek paglābti no sadedzināšanas.
Šis izskaidrojums ir arī atbilde uz jautājumu, kuru bieži dzird no reliģijas pretiniekiem: «Es joka dēļ iegāju baznīcā un mani pārņēma tāds šausmīgs nemiers, riebums, sāka reibt galva, uznāca jūŗas slimība, ka es metos pa galvu, pa kaklu ārā. Man likās, ka tur mājo pats nelabais. Ko tas nozīmē, ja patiešām Dievs ir un baznīca svēta?»
Bieži tāds pats iespaids neticīgo pārņem kāda dziļi reliģioza cilvēka tuvumā. Arī šeit viņš brīnās un jautā: «Ja tas ir labs cilvēks, kāpēc tad no viņa nāk tāds noskaņojums?»
Tāda pati ruda, melna, sarkanzaļa, gļotaina un tārpaina aura ir arī liekulīgiem, nepatiesiem dievticīgiem. Pie viņiem tā ir vēl riebīgāka, nejēdzīgāka, jo meli, lišķība un nodevība ir sliktāki par atklāto ļaunumu. Tā kā viņiem ārēji jāizliekas dievbijīgiem, bieži jālieto Dieva, Kristus, Bībeles un citi svēti vārdi, kuŗi izrunāti izsauc dievišķās auras atspīdumus, tad viņu auras ķermenis virs gļotainās vilnas ir pārvilkts ar kaut ko līdzīgu pelēki–balti–zaļam uzvalkam. Šis uzvalks cilvēku apņem kā liels, nejēdzīgs maiss un tāpat kā sarkanā tvaika eļļainā plēve aizsedz un aizsargā zem viņa atrodošos tārpu mudžekli pret tiem svētuma auriskiem uzliesmojumiem, kas rodas no svētu vārdu izrunāšanas un pieskaršanās pie svētiem priekšmetiem.
Šī otrā – ļaunā tipa cilvēki pie visiem līdz šim esošiem svēto vārdu un simbolu izstarojumu pieskārieniem ir «pieraduši». Viņu uzvalki savos auriskos audumos ir izaudušies par tādiem, ka Dieva, Kristus, Bībeles un parasto svēto vārdu uzliesmojumu strāvas tiem cauri netiek. Uzvalki plīst, ja tiem pieskaras tādas strāvas, kuras viņiem vēl it kā «jaunas», pret kuŗām nav izaustas «pretsienas». Ar laiku, protams, katra «jauna» strāva arī kļūst «veca».
Ļaunā cilvēka auriskā āda, kurš šinī virzienā «trenējas», «pierod» pie šīm jaunajām strāvām, apaug ar tik stiprām «pretbruņām», ka tās pilnīgi aizsedz viņa tārpaino iekšieni. Tāda ārējās dievbijības sega labi pasargā viņu tārpus no dievišķās gaismas auras lādiņu iz-starojumu iespaidiem. Šo ādu–maisu, kas līdzīgs arī pūslim, var pārplēst tikai sevišķi stipras svētuma auras strāvas. Tikai izcili garīgi tīru cilvēku vidū šie vilki jēru ādās nespēj slēpties. Tur viņus pārņem neizprotamas bailes, pat panika. Tos moka nemiers, reibst galva un viņi kļūst slimi. Parastos cilvēcīgā svētuma apstākļos tie laipo ļoti veikli. Uz īsu brīdi tos gan sabaida kāda, vēl jauna veida, pozitīvas auras strāva. Tās pieskaršanās viņus satracina, «izsit no sliedēm» un tie saceļ kaŗu, brēku pret jauno domu, bet tad aprod, metas tai klāt un sāk pielāgoties.
Kosmosofijas klišejas vārdi no sākuma arī būs «jauni» minētā nozīmē. Viņiem nevarēs pielāgoties uz reiz tie pseudo garīgie, kuŗi parasti viegli laipo pa tagadējās garīgās darbības strāvām, netraucēti «sprediķo» un «māca» kā īsti ticīgie, godīgie, svētie, tīrie un šķīstie. Celsies lielas vētras, visāda veida izsmiekls un ļauna kritika zem dažādām maskām. Tas radīs šīs mācības piekritējiem daudz kārdinājumu, grūtību, nepatikšanu un šaubu. Visvairāk uzbruks ar kliedzieniem: «Pierādiet!»
Esiet stipri, pacietīgi, varonīgi un iegaumējiet, ka tikai tad būsiet laba cienīgi, kad ļauno uzvarēsiet. Tikai tad Jūsu auras stari būs pietiekoši stipri, ja tie izturēs arī ļauno kritiku. Nav nekāda nopelna uzvarēt to, kas nepretojas. Tādas uzvaras rezultāti izput tūlīt, tiklīdz uz tiem uzpūš mazākais pretestības vējiņš. Uz pierādījumu pieprasījumiem atbildiet ar sekojošiem paskaidrojumiem.
Nekas nav pierādams otram. Var pierādīt tikai sev. Otram var tikai palīdzēt pierādīt un pie tam tikai to, ko viņš grib. Ko negrib, to pierādīt nevar. Katrs cilvēks pierāda sev vēlamo patiesību pats.
Viss, kas mūsu pasaulē eksistē kā «pierādīts», ir tāds tikai tiem, kas to vēlas. Tiklīdz cilvēkam kļūst neizdevīgi ticēt kādai patiesībai, viņš tūdaļ meklē pierādījumus, ka tās nav.
Visām Dieva un vispārīgi garīgām mācībām, reliģijām, filozofijām, kādas vien pasaulē eksistē, ir tik pat daudz pierādījumu par, cik pret.
Inigaes misija ir šo mācību parādīt, izteikt un ievadīt viņas iedarbi to cilvēku dzīvē, kas to labprāt vēlas. Viņa skolnieku un visu kosmosofijas piekritēju uzdevums ir darīt šo mācību zināmu visai cilvēcei, bet ne pierādīt. Par pierādīšanu lai gādā katrs sev, paši ieinteresētie un dzīve, kura izveidosies no šīs mācības auriskā un idejiskā spēka. Tikai dzīves reālitāte, kas radīta no šo ideju pielietošanas praksē, var to pierādīt, bet ne teorētiska pļāpāšana.
Katram sava patiesība sev jāpierāda. Polemiska spriedelēšana strīda nolūkos ir pieskaitāma ļaunām parādībām.
Inigaes nevienu no pašlaik eksistējošām, reliģiozām, garīgām, okultām, filozofiskām u.c. mācībām nenoliedz. Visas klišejas, kuŗas šīs mācības pauž, patiesi eksistē. Jautājums par to pieņemšanu savai dzīvei ir pilnīgi katra cilvēka brīva uzskata lieta.
Jāpierāda sev nevis tas, vai tāda patiesība, kādu dotā mācība sludina, patiesi ir, bet gan tas, vai viņas reālizēšana dzīvē dod vēlamo rezultātu. Nav tādas idejas, kuŗu nebūtu iespējams reālizēt. Viss atkarīgs no laika, telpas un tā, vai cilvēks to grib. Bez tam garīgās mācībās neko nepierāda, neko nenozīmē vārdi un nosaukumi bez reālas parādīšanas, ko pravietis zem šiem vārdiem saprot. Izrunāt var skaistākos, mīļākos, labākos un dievišķīgākos vārdus, var sakombinēt no tiem dievišķīgu paradīzes mācību, bet tai ir vērtība tikai tad, ja cilvēks var aplūkot šos vārdus, kad tie pārvērsti reālās dzīves izteiksmē.
Aizbildināšanās, ka mācības reālā rezultāta parādīšana jāgaida līdz tam laikam, kamēr tā pārņems lielāku cilvēces vairumu, ne ar ko nav attaisnojama un ne uz kāda garīga likuma nav pamatota.
Ikkatrs cilvēks savā vienskaitlī-personā var būt dotās mācības visuma paraugs un liecība par tās patieso saturu. Kāds būs cilvēka tips vienskaitlī, tāds arī daudzskaitlī.
Patiesības īstenības pazīmes jāuzskata tajos apstākļos, kuŗos mācība reizē ar izteikšanos reālā dzīvē rāda arī savu augļu garšu – rūgtu vai saldu.
Lai pierādītu vēlamās idejas lietderību, dotās mācības iespaids jāpārbauda reālā dzīvē. Reālā dzīve esam mēs paši ar savu personīgo iedzīvi un tās apkārtni.
Pirmā svarīguma vietā ir personīgs dvēseles spēks, kuŗu cilvēkam dod pieņemtā mācība. Jāvēro, vai dotās idejas-domas iespaids uz psīchi dara cilvēku stiprāku, izturīgāku, gudrāku, dzīves cīņā spējīgāku, vai šī doma dod dvēseles mieru un mīlestības attaisnojumu. |
|
|