| Fragments no graamatas "Kosmosofija" |
[Oct. 24th, 2012|07:53 pm] |
Jau iepriekš sajūtams un paredzams, ka liela cilvēces daļa, tiklīdz saskarsies ar kosmosofiju, izjutīs pret šo mācību naidu. Šis naids būs viņiem pašiem neizprotams un lielākoties neapzināts. Tas būs tāds pats, kāds tagad daudziem pret Bībeli. Viņi Bībelē nemaz nav ieskatījušies, nekā nezina no tā, kas tur rakstīts, bet tiklīdz ierauga vai dzird par to runājam, iekarst negantās dusmās.
Dusmoties, nopelt mācību, kuŗu it nemaz nepazīst, ir aplam. To attiecībā uz citām lietām atzīst arī paši Bībeles nīdēji, jo lielākā daļa starp viņiem ir samērā izglītoti un mācīti cilvēki. Tikai šeit vietās un lietās, kas saistītas ar svētumu, viņi dara pašiem sev acīmredzamu aplamību. Ar ko tas izskaidrojams?
Cilvēka ego, kad tas pazaudējis radioraiduztveres sakarus ar Dievu, nevarētu ne mirkli vairs dzīvot, ja viņš nesaņemtu dievišķo enerģiju no kādiem citiem avotiem.
Dievišķās dzīvības enerģija cilvēkam nepieciešama dzīvības uzturēšanai tāpat, kā radiouztvērējam raidstacijas strāva. Kā radiouztvērējs bez tās nevar darboties, tā arī ego bez dievišķās enerģijas nevar būt dzīvs.
Kā radiouztvērējs, pazaudējis sakarus ar vienu raidstaciju, var ieslēgties otrā, tā arī cilvēka ego pēc sakaru pārtraukšanas ar Dievu var dzīvības enerģiju dabūt no citiem avotiem. Šeit starpība tikai tā, ka radiouztvērējam, mainot raidstaciju, nerodas nekāds ļaunums, bet cilvēkam gan. Radiouztvērējs atdarina tikai skaņas, bet cilvēks arī kustības, kas saistītas ar lielu darbību un līdz ar to arī ar paša cilvēka likteni. Viss, kas nav no Dieva, ir no elles. Tātad no elles arī nāk tā dzīvības enerģija, kura uztur ego pie dzīvības, kad tas atteicies no Dieva.
Eņģeļi pēc krišanas kādu laiku var dzīvot ar dievišķās enerģijas krājumiem, kuŗi pie tiem atrodas kā rezerves. Kad tās izsīkst, viņi sāk vampirizēt. Tāpat dara arī cilvēks, kurš atkrīt no Dieva. Viņa ego automatiski pārslēdzas no Dieva raidošiem avotiem uz ellišķīgiem daimonu centriem. No turienes viņš saņem «gudrību», ka pagaidām jādzīvo ar savām uzkrātajām rezervēm, bet tūlīt arī jāmācas un jāpierod «laupīt», t. i., ar varu ņemt, vampirizēt dzīvības spēku no citiem ego. Atrazdamies tādu cilvēku vidū, kuŗi vēl kaut daļēji Dievu atzīst un, pateicoties tam, saņem no Viņa arī dzīvības enerģiju, atkritušie ego viegli no tiem «barojas». Pēdējie daudz nekā nenojauš, jo nevar tiem ienākt prātā, ka dažādas «mazas kaites», kā piemēram nejaušs spēku izsīkums, piepešs smags pagurums, sirds vājums, mazi ģīboņi, galvas reibšana, pēc tam sirds, nervu slimības, mazasinība un tamlīdzīgas var rasties no kāda «mīļa», «laba», «nekaitīga» tuva cilvēka, kuŗš nekā ļauna nedara, bet tikai neatzīst Dievu.
Šādā veidā iegūtā dzīvības enerģija un uztvertās dzīvinošās vibrācijas ir gluži pretējas dievišķai. Mīlestības vibrācijas šeit pārvēršas ļaunā ienaidā, gudrības – negudrībā un ģeķībā, spēka strāvas – gļēvumā, slinkumā un kūtrumā. Šis apstāklis rada to, ka ego pēc pieslēgšanās šīm izķēmotām dievišķās dvēsmas strāvām, tūlīt nokļūst daimonisko egregoru iespaidā un sāk apausties ar viņu auras formu. Šī forma, kā jau zināms, savā auriskā saturā ir ruda, melna, sarkana, gļotaina un tārpaina.
Bībelē ir iemiesoti augstākās, tīrākās, dievišķās enerģijas auriskie lādiņi. Tie automatiski vibrē ar saviem auras izstarojumiem uz visām pusēm. Šie izstarojumi spiežas ikkatrā priekšmetā, kas vien pie viņiem pieskaras. Izrunāts Bībeles vārds uz tās pašas vietas automatiski rada dievišķo izstarojumu uzliesmojumus. Tiklīdz šādi izstarojumi saskaras ar pretējās, ļaunās, daimoniskās dvēsmas izstarojumiem un ļauno – melno, rudo, sarkano auru, tūlīt to ārda, dedzina un iznīcina. |
|
|