| |
[Jul. 3rd, 2009|10:34 pm] |
Dēmonu karma cilvēku acīm liekas labāka, bet tie ir maldi. Dēmoni gan ir lielu, augstu valdnieku stāvoklī. Tiem ir saglabāta kosmiskās gudrības apziņa. Viņi, līdzīgi eņģeļiem, var radīt dažādus dzīvības veidus, būvēt planētas un baudīt lielas priekšrocības citu kritušo eņģeļu priekšā, bet viņu dvēseles noskaņa nesalīdzināmi mocošāka par cilvēku dvēseles mokām. Bez tam, dēmonu karma ir tāda, ka tiem neizbēgami jāiet savā dēmoniskā attīstībā līdz pirmai kultivācijas pakāpei. Viņu auriskā miesa pieblīvēta tik šausmīgiem noziegumu saķepumiem, ka tos izārdīt, atkausēt un attīrīt var tikai kosmisko džungļu uguns, sēra jūras karsto tvaiku pirtis un drausmīgie bezdibeņi. Dēmoni gan ar savu gudrību un asins pārliešanas mākslu ilgus gadu simteņus, pat gadu tūkstošus izvairās no „miršanas”. Tomēr nāk reiz neatvairāmā nāve, izrauj tos no „dēmoniskām miesām”,un iesviež kosmisko džungļu ugunīs. Miršana, ego auriskas čaulas iziršana, kas saistīta ar sāpēm un mokām, piemīt visām būtnēm, kas dzīvo kultivējamās sfērās kā dumpinieki, grēcinieki vai misionāri. Tāpat kā zemes apstākļos, arī visos kultivējamās joslas plānos, miesas ķermeņa iziršanu visas dzīvās būtnes cenšas aizkavēt, apturēt, paildzināt dzīvības spēju, novērst mokas un ciešanas ar ārstniecības mākslas palīdzību. Okultā literatūrā pa retam sastopami apraksti, kur daži gari ir mācējuši apzinīgi nomirt, nomest irstošo, sāpošo, slimo fiziskās miesas čaulu, tūlīt pēc nāves atkal apzinīgi „piedzimt”, iemiesoties kādā bērna vai jaunekļa ķermenī, izdzenot no tā īsto īpašnieku. Astrālās un mentālās pasaules dēmoni šo līdzekli ļoti plaši pielieto un ar tā palīdzību spēj ilgi noturēties pie dzīvības garā.
Velnu karma ir vieglāka. To apķepurni attīrās ātrāk. Viņi pārdzīvo dažus gadu tūkstošus dzimdami un mirdami karstā putrā, miklā un pazemes tumsā. Tur viņu auras apķepumi nodeg, nokausējas un viņi sāk iemiesoties, kā evolucionējošie gari, fiziskā plānā stādos un dzīvniekos. Cilvēku auras iespaidoti, tur viņi pamazām atgūst apziņu un pāriet augstākā stadijā. Tad jau atpestīšana vieglāka un tuvāka.
Larvu karma ir vēl vieglāka, jo viņiem nav dvēselīgās apziņas. Viņi klejo kā zvērīgi roboti dēmonu un velnu kalpībā, liekas gan, ka viņi dara visšausmīgākos elles darbus, jo izpilda visus cilvēka dvēseles bendēšanas un mocīšanas uzdevumus, bet, līdzīgi zemes zvēriem, neapzinās sava darba drausmīgumu. Viņi ir tikai akli ieroči velnu un dēmonu gribas izpildīšanā. Larviskā ego auras apķepumus sadedzina vienkāršs zibens vai arī svētīta ūdens auriskā gaisma. Pēc sadedzināšanas, larvos atrodošies, ego viegli iemiesojas stādos un iesāk savu atpestīšanas evolūciju.
Cilvēku karmu pa daļai zinām, jo paši esam tādā stāvoklī. Savā auriskā apķepumā domājam, ka esam savādas, nejaušas kosmiskā procesa parādības akli ķīmiski, fizioloģiskas iedarbības rezultāti. Mēs kustamies, dzīvojam un jūtam tik ilgi, kamēr pastāv mūsu fiziskais ķermenis. Līdz ko tas sabojājas, izirst un zaudē savu kustēšanās spēju, mēs arī galīgi iznīkstam un ienirstam nebūtībā. Savā ziņā šī ir interesanta doma - klišeja. To ir iedvesuši cilvēcei, kā pasaules uzskatu, dēmoni. Viņi ir ļoti priecīgi un cenšas pagarināt zemes cilvēkos pārliecību, ka tie ir tikai akli, mirstīgi gaļas gabali. Tomēr Dieva gudrība šai nelaimei ir pievienojusi arī mazu laimi. Cilvēku ego, balstīdamies uz šīs pārliecības, ir izveidojis īpatnēju materiālu kultūru, kurai ļoti liela nozīme visā kosmosa evolūcijas un dēkaiņu atpestīšanas darbībā.
Tagad no svara zināt tikai to karmisko stāvokli, kas attiecas uz mūsu atpestīšanu. Šinī ziņā mums jāņem uz visstingrāko vērā tas, ka katra mūsu doma un juta ieaužas, iegravējas un iebūvējas mūsu auriskā miesā, kā šīs domas un darbības attēls - klišeja. Pēc tās, katrs garīgi redzēt spējīgs cilvēks, gars vai eņģelis katrā laikā var mūsu domās un darbos noskatīties, kā kino filmā. Tur redzams, ne tikai mūsu dzīves tekošais periods no pēdējās piedzimšanas dienas, bet tāpat arī visas mūsu domas, darbi un dzīves gaitas, kuras norisinājušās iepriekšējās inkarnācijās, sākot no paša pirmā krišanas laika, no tā laika, kad esam atstājuši debesis un atnākuši kultivējamā joslā dēkoties. Īstā, dievišķā eņģeļa dvēsele, nemirstīgais ego ar vissmalkāko precizitāti atzīmē ikkatru savu pat vismazāko domu un jūtu kustību. Tā automātiski ierakstās mūžīgi paliekošā, nekad neizdzēšamā dzīvības „grāmatā”, kura atrodas mūsu ego auras saturā, kā viņa dzīvības, pieredzes un saprāta smadzenes. Šīs smadzenes ir no garīgas, neirstošas vielas. Varam domāt un darīt ko vien gribam, bet mums jāzina, ka katrs labs, tikumiski cēls darbs veido mūsu auras miesa skaistu, mirdzošu klišeju. Katra doma, katra kustības un jūtu dvēsme, kas veltīta ļaunumam, ieauž mūsu auras miesā riebīgu, kvēpainu auras vielas ķermeni. Tas kā riebīgs tārps attīsta gļotas, putekļus, dubļus un pieķepina domāšanas aurisko mēchanismu. Ar to tiek paralizēta gudrā, labā domāšanas spēja un veicināta ļaunā.
Kā jau zinām, labo, cēlo darbu un tikumu ieaudumi aurā rada spīdošas gaismas izstarojumus. Šie izstarojumi dedzina, kausē un skalo no mūsu ego visus netīrumus un pieķepamus. Pateicoties tam, mēs atgūstām prāta asumu un spēju dziļi, plaši domāt. Mūsos attīstās intuīcija, kosmiskās gudrības spējas un mēs kļūstam visādā nozīmē pilnīgāki garā, gudrībā un izjūtās. Mums atklājas psīhiskie centri, kas atver jaunas uztveres spējas. Kad cilvēka aura pieķepusi ar gļotām, taukiem, darvu, kvēpiem, pielīduši tārpiem, viņš var mācīties, kalt galvā kaut vai visas pasaules zinātnes, tās nekā viņam nelīdzēs patiesības aptveršanai. Viņš vai nu koku dēļ neredzēs mežu, vai arī meža dēļ kokus. Rokās viņam tūkstošiem faktu, bet viņš redz un sajēdz tikai tās vienības, kas sevi var izteikt ar dažiem faktu punktiem. Tiklīdz esība izteicas ar vienu faktu vairāk, viņš to vairs nespēj aptvert. Bieži sastopam gudrus zinātniekus un brīnāmies, kāpēc viņi no dzīves tik maz saprot. Tie pielīdzināmi tādiem, kas iet izpētīt kalnu apkārtni. Piegājuši pie kalna, viņi sāk rakt zemi, ierokas dziļi kalnā un aizmirst, ka tas ir kalns. Nikni viņi protestē un „pierāda”, ka kalna nav. Tamlīdzīgu pozīciju patreizējā zinātne ieņem attiecībā uz Dievu, debesīm un kosmosu.
Nebūs dzīvē panākumu agrāk, kamēr savu aurisko saturu neiztīrīsim no muļķīgās iedomības, kēmīgās augstprātības, egoisma, cietsirdības, liekulības, gļēvuma un galvenais, gara kūtruma. Tieši šie auriskie apkepumi ir mūsu visļaunākā karma. Tā ieaudzina mūsu auriskos ķermeņos, galvenam kārtām, tādus apķepamus, aptaukojumus, kas dēmoniem der barībai un viņu irstošo miesu atjaunošanai. Pateicoties tam, viņi medī mirstošo dvēseles, kā garšīgus kumosus un velk tik uz savām elles mājām. Daudzi dzīvie, stiprie veselībā, vieglprātīgie, bezbēdīgie garā un ļauni draiskulīgie raksturā, bravūrīgi plātas. Viņi saka, ja pēc nāves viņus „Pēters” nelaidīšot debesīs, būšot pa draugam ar velnu un sliktāk kā zemes dzīvē viņiem neklāšoties. Nabadziņi, ja viņu saprāts spētu aptvert to patiesību, kas tos sagaida pie velniem, aiz izbailēm viņiem mati no galvas izlēktu. Dērnoni un velni angažē tikai „karstos” un „aukstos”. Tas nozīme stāties viņu priekšā pēc nāves jau ar gatavu profesionāla, rūdīta bandīta diplomu. Uz idiotiski augstprātīgiem ķēmiem, iedomīgiem balamutēm, liekuļiem, lišķiem, gļēvuļiem, pļāpām un sliņķiem viņi skatās tikai kā uz netīrumiem, bet labāka gadījumā kā uz barokļiem. Vieglprātīgo pļāpu, „pusticīgo” un sevišķi „formāli – ticīgo” liekuļu karmiskais stāvoklis ir daudz sliktāks, nekā tiem, kas pēc nāves pārvēršas larvos. Viņi ir tas materiāls, kas ietilpst elles vergu un izpriecas upuru „precē”. Ar tiem dzen visdrausmīgākās negantības. Viņu miesas kalpo velnišķīgā sadisma baudām un larvu barībai.
Tas arī ir taisnīgi, jo pestīšanas un atdzimšanas darbu visvairāk kavē taisni šie „remdenie”. Viņus nevar atdalīt no sabiedrības, kā ļaundarus. Taisni godīgākie, labsirdīgākie cilvēki kļūst viņu upuri, jo tie ir nepasargāti pret neuzkrītošiem meliem un ir, noskaņoti „mazos grēciņus” uzskatīt jau par gandrīz tīriem, vai pavisam tīriem. Tā viņi tiek līdzievilkti daudzos netīrumos. Parasts arī atsaukties uz otru: viņi tā dara, kāpēc es nevarētu? Vienlīdzību mūsu laikos uzskata taču par tikumu. Un priekšzīme ir lipīga. Bez tam, šādi cilvēki, regulāri lūdzot Dievu, atkal un atkal saņem un izlieto Dievišķo svētību — Svētā Gara spēku savos ļaunos darbos. Viņi saindē visas apkārtnes auru un tā apgrūtina pat neapzinīgās dabas attīstību. Viņu sliktā aura līp, kā lipīga sērga, no neizolēta slimnieka. Tā krājas viņu karma. Tāpēc nebrīnīsimies par viņu briesmīgo likteni.
Grēka jēdziens tagad neskaidrs. Par grēku tiek uzskatīta pati darbība. Nokaut ir grēks. Patiesībā, grēks ir nokaut ļaunos nolūkos. Tātad no svara darbības motīvi un dvēseles stāvoklis, jūtas pret šo darbību. Nokaut slepkavu, pirms tas paspēj slepkavot, nokaut karā, sargājot kādu pozitīvu egregoru pret negatīvu ir nopelns. Zināms, ja tas nedod kādu perversu baudu pašam darītājam. No svara, tātad, ja reiz esam nolēmuši celties uz augšu, iegūt atpestīšanu no mūsu karmas - darīt to ar visu mūsu būtību, gribu un visiem spēkiem. Ja tad arī klupsim grūtībās, nespēkā, ļaunuma pievarēti, nebūsim atbildīgi par to, jo pielīp vienīgi tas, ko brīvi pielaiž sev mūsu ego. Vispusīgi, patreizējā zemes cilvēka karma, ar maz izņēmumiem, ir drausmīga. Cilvēku saprašana paralizēta garīgās pasaules uztverei. Dēmonisko iedvesmju iespaidoti, cilvēki akli iet elles bezdibenī. Ir pienācis pēdējais laiks atjēgties!
E. Balodis "Kosmosofija", FRAGMENTS, ok.
1935. gads |
|
|