| |
[Nov. 24th, 2008|03:29 am] |
Un, kad tajā "Sekretārē" meitene sēdēja ar plaukstām uz galda ar nolūku nekur neiet bez viņa atļaujas, nāca visādi cilvēki, kas vai nu apbrīnoja viņas mīlestību vai arī centās vest pie prāta, kā viena meitene ar grāmatu kaudzi: "Es tev iedošu palasīt literatūru. Sāc ar sieviešu pretošanās kustību". Tas bija kā: sieviešu emancipācija ir ok., bet cilvēki vnk nezin, kas ir īsta mīlestība un seko mākslīgām terorijām. Bet tā meitene, viņa zināja, kas ir mīlestība un, ka mazohisms ir laime un pazemojums nav pazemojošs. Kamēr pārējā pasaule tikai ar muļķībām nodarbojas (sieviešu pretošanās kustība `n shit). Un tas bija kā kaut kas no manas dzīves. It kā kaut kas reliģisks un augstākās dievišķās jūtas, bet apskatoties apkārt un nolaižoties uz Zemes, es redzēju cilvēkus, kas saka: "Tas viss ir pierādīts, Dieva nav, viss dokumentēts, redzi" - Haha. Tas viss ir tukši burti, kad nāk reāla pieredze un mīlestība.
Bet tikai nedaudziem cilvēkiem, varbūt vienam no daudziem tūkstošiem, izdodas sajust kaut kādas tiešām lielas jūtas. Pārējie tikai ved savas vienmuļās dzīves, dokumentē Dieva vai mīlestības neeksistenci un, kā Jēzus teiktu: "Paši neiet Debesu valstībā un vēl citiem neļauj". Bet es zinu, ka es esmu viens no nedaudziem izredzētajiem. |
|
|