| |
[Sep. 14th, 2008|08:43 am] |
Es nekad nebiju speciāli tiecies uz to, lai nonāktu šajās vietās. Es esmu dvēseles lidotājs. Skursteņslauķi dara savu darbu uz jumtiem, bet kaķi naktīs klaigā kā elles radības.
Pie viņas ir tik mājīgi un ērti, es tur mēdzu palikt un klausīties bezmērķīgajā pļāpāšanā līdz pienāk nakts un viņa aizmieg man blakām. Un turpina runāt miegā. Bet es pieeju pie loga un aizsmēķēju. Mēness veldzē un tumsa nomierina.
Pastāvi pie manas gultas un pieliec plaukstu manai sejai. Es nevaru pateikt, kad mums vēl būs tādi svētki. Ja nakts ir mūžīga, nav vajadzības meklēt dvēseles glābšanu, kur laiks apstājas mierā un mīlestībā. Miklās pasaules valdzinājumā.
Viņa atver acis, skatās uz mani un smaida.
“Kāpēc tu mani pasauci?”
“Es tikai gribēju,lai kāds ir blakus, man pēdējā laikā baigā paranoja nāk virsū.”
“Varbūt tevī dzīvo dēmoni.”
“Jā, es esmu ļauna!”
Es skatos pa logu.
“Man patīk šis pagalms. Un zvaigznes. Pohainie atklāsmju rīti un naktis. Man ir tāda sajūta, ka nav nekādu problēmu un es visus mīlu.”
“Jā, naktis ir labs laiks.”
“Kā apstājies laiks.”
Naura istaba pēc divām policijas kratīšanām bija pilnīgi izvandīta.
Nauris: Tev nav cigaretes?
Gundars: Nē.
Nauris: Slikti. Man šausmīgi gribas cigarettes. Es kopš kādiem astoņiem rītā neesmu pīpējis.
Gundars: A tev nav Nokias lādētājs?
Nauris: Kaut kur ir! Bet te ir tāda nekārtība. Paskaties vot tajā kastē! Es te mēģināju salabot savu telefonu. Man likās, ka menti ir kaut ko viņam izdarījuši, ka viņš neiet. Un ko tik es ar viņu nedarīju, jaucu ārā, liku vadiņus, slēdzu pie strāvas, vēl pie tādas lielas strāvas, beigās izrādījās, ka es vienkārši nebiju atradis ieslēgšanas pogu. Bet brīnums, ka viņš izturēja visus šitos manus pārbaudījumus.
Kaut kādu absolūti šīferīgo vitamīnu vakar iešāvām, tagad es te skraidu pa istabu šurpu turpu, paklāju sagraizīju ar nazi, atradu kaut kādu akmeni, apēdu, bet tāds negaršīgs, salds.
Gundars: Domāji, tas būs heroīns?
Nauris: Jā, bet nebij. Un tur zem skapja tikai atradu divus izlietotus maisiņus un savācu pa grīdu santīmus cigaretēm.
Gundars: Forši!
Nauris: Es nezinu, ko darīt, kaut kādi gļuki uz līdzenas vietas, laikam vajadzēs iziet ārā.
Gundars: Moš tev šņabi iedzert?
Nauris: Es negribu šņabi! Pirmkārt. Un otrkārt nav jau. Davai es aiziešu pēc cigaretēm uz veikalu. Ja Lācis zvana par Subotexu, tu vari celt telefonu, pasaki, ka es drīz būšu. Un, ka to, ko viņš grib pateikt man, viņš var arī pateikt tev.
Gundars: Davai. A moš pie Gļuka pēc tam aizbraukt? Moš viņš var palīdzēt. Viņš zin, ka tu esi ārā?
Nauris: Nezin.
Gundars: Nu trad jau točna aizbrauc!
Nauris: Hmm vispār tiešām varētu pie tā Gļuka aizbraukt.
Mēs gājām pāri dzelzsceļa sliedēm ceļā pie Gļuka.
Nauris: Apskaties šito īsziņu:
Gundars: “Mīļais Dievs! Izglāb mani un manu dēlu Māri!” Kas tas par Māri?
Nauris: Tas ir tas pats, kas man nozaga telefonu un pleijeri, bet Elvisam pasi. Man šitādas īsziņas no viņa muterītes jau ir pienākušas kādas trīsdesmit.
Gundars: Tā muterīte arī lieto?
Nauris: Droši vien.
Gundars: Un ko tu atbildi uz šādām īsziņām?
Nauris: Neko. Es tikai dzēšu ārā
Gundars: Negribi glābt viņu un Māri?
Nauris: Nu ja jau es esmu Dievs…
Gundars: Ā čista: “Mīļais Dievs”
Nauris: Viņa mani visu laiku tā uzrunā!
Gundars: Haha. Tu varētu aiziet pie tā Māra ar svēto ūdeni!
Nauris: Un Māris tāds izvalbītām acīm (dēmoniskā balsī): “Es neatdošu telefonu!”
Gundars: Haha..
Nauris: Man ir tāda bijusī klasesbiedrene. Kas man visu laiku draugos sūta tās pārsūtāmās vēstules. “Izsūti šo vēstuli saviem 30 draugiem..” - un tā tālāk. Un es tikai dzēšu ārā un es saku viņai: “Nu tak beidz man sūtīt šitās vēstules, es neko nekad nesūtīšu tālāk.” Bet nē, viņa tik sūta un sūta. Pati pēdējā bija tāda lieliem burtiem: “JOKI MAZI. ŠOREIZ LIETA NOPIETNA! Obligāti izsūti šo vēstuli, savādāk, MAN PAT BAIL IEDOMĀTIES, kas ar tevi notiks, ja tu to neizdarīsi!” kaut kāda tur meitene nebija aizsūtījusi un viņa nomira ar kaut kādu klizmu. |
|
|