|
Aug. 25th, 2034|09:55 am |
Man vienmēr ir pietrūcis tas ka sievietes man ticētu. Mana māte man sāka neticēt kopš es 16 gadu vecumā kļuvu par krišnaītu. Kopš tā laika viņa vairs nekad nav man ticējusi (un neticēs man vairs nekad līdz savam pēdējam elpas vilcienam). Mana māte man tik ļoti netic, ka pasteidzas informēt visas manas sievietes par manu bezjēdzīgumu, kas bieži vien viņas šokē - nevis dēļ pēkšņās atklāsmes par manu bezjēdzīgumu, bet dēļ tā, ka viņas nav varējušas iedomāties, ka māte ar tādu necieņu var runāt par savu dēlu. Un neviena sieviete, ar ko esmu bijis kopā, nav man ticējusi, vismaz pēc pirmā mēneša, kad esmu kaut cik iepazīts. Tagadējā sieviete man dod tieši to, kas man, kā es saprotu, vienmēr ir pietrūcis - ka sieviete man teiktu: "es tev ticu, tu esi spējīgs, es tevi apbrīnoju". Tieši tas liek vīrietim celties un par kaut ko kļūt. Izņemot vīriešus kuri par kaut ko kļūst bez sieviešu atbalsta (un arī bez neatbalsta - distancējoties no sievietēm, bet šādiem vīriešiem, kā likums, ir bijušas mātes, kuras viņiem jaunībā ir ļoti ticējušas)
Kā Agnese teica: "Vīrieti, lai viņš kļūtu par vīrieti, pirms tam apmāca sievišķā enerğija". |
|