|
Jul. 25th, 2034|06:27 pm |
|
Atkal pieredzu, ka nekad nedrīkst uzskatīt darba devēju par draugu un gribēt, lai viņam ir kā labāk, jo pateicība par to būs, ka viņš gribēs tev kā sliktāk. Atkal jau man, tāpat kā pēdējās trīs reizes ejot prom no citām darba vietām, ir jācīnās par manu pēdējo algu un tās samaksāšanu man vajadzīgajā laikā. Tikai tāpēc, ka es pateicu, ka iešu prom (gribēdams kā labāk - lai viņš var meklēt kādu citu). Nevajadzēja man neko teikt, darba devējs nav draugs! Kad es vienreiz to iegaumēšu? Viņus ļoti satrauktu, ja es uz darbu nāktu 15 minūtes vēlāk, bet necik nesatrauktu man samaksāt algu viņu izvēlētā laikā, lai kas man tur būtu saplānots. Ja uz ielas kāds otram atņem 10 eiro, par tādām lietām cilvēki sēž cietumā. Bet, ja tu esi darba devējs, tev nekas nav, tu esi cienījams onkulis un man ir jāiet ar konfektēm un šampanieti, lai izlūgtos, ka tu atdotu manu naudu. |
|