|
Feb. 11th, 2034|12:31 am |
Dažreiz ir tā, ka slikti cilvēki man liek vairāk domāt par mīlestību nekā labie. Jo es novērtēju to, ka mēs dzīvojam mīlestības Visumā nevis enerğētiskā vampīrisma Visumā. Vampīri dzīvo tikai tāpēc, ka pastāv tie, kas nav vampīri. Sātanisti eksistē tikai tāpēc, ka pastāv kristietība. Ļaunums eksistē tikai tāpēc, ka pastāv labais. Ļauni cilvēki ne tikai atgādina, ka mēs dzīvojam Mīlestības Visumā un pastāv labestība, bet arī rada ilgošanos pēc tās. Un ilgošanās stāvoklis reizēm ir augstāka atklāsme nekā tieša tuvība.
Vakar mēs braucām uz Jelgavu, uz Raita koncertu, Aleksa vecāku mašīnā un tas vīrietis (iespējams, Aleksa tēvs vai arī apmēram viņa vecumā) klausījās "Behemoth" (poļu death metal, kas VISU LAIKU dzied tikai par sātanisma apdziedāšanu). Tad es aizdomājos: sātanisms nepastāv kā neatkarīga, pašpietiekama mācība, sātanisms ir ņirgāšanās par kristietību, bet, ja nebūtu kristietības - kas tad tas būtu? Pagānisms, bet tāds tumšs pagānisms. Pagānisms ir pārāk dabisks, lai būtu tik tumšs. Sātanismā ir kaut kas sintētisks ar lateksu, sterilumu, nedabisku sadomazohismu. Nope, tas nevarētu būt pagānisms.
Un tā - enerğētiskie vampīri (visu veidu negatīvās būtnes) eksistē tikai tāpēc, ka eksistē mūžīgais dzinējs - mīlestības Visums. Bez gaismas būtnēm tumsas būtnes nomirtu badā. Nav tāda lieta kā tumsa kā pašpietiekama vienība. Tumsa ir tikai gaismas neesamība. Un pati tumsas eksistence mums netieši stāsta TIKAI par gaismu, līdzīgi kā cilvēka ēna stāsta par cilvēku nevis par tumsu, jo par tumsu vispār neko nevar izstāstīt.
Kad es sastopu sliktu cilvēku, piemēram, enerğētisko vampīru (kas ir jebkurš cilvēks, kam patīk likt citiem justies slikti), es viņu paņemu savā īpašumā un ievietoju savā gaismas paradigmā. Man viņš pieder. |
|