|
May. 16th, 2024|09:01 am |
Runājot par tiem, kurus "satrauc feminisms". Tas nav feminisms, kas satrauc, bet identitātes politika kā tāda. Kad cilvēki nevis redz sevi un citus kā pilnīgi unikālas individualitātes, bet kā daļu no lielākas grupas - sievietes, vīrieši, melnie, baltie, latvieši, krievi utt. Viņi redz sevi un citus tikai grupu kategorijās un, projicējot grupas domāšanu uz citiem, apsūdz citus rasismā, seksismā utt., kad viņi paši ir tie, kas ir absolūti pārņemti ar dzimumu, rasi utt. Identitātes politika ir individuālisma pretstats un tieši tā ir radījusi visas iespējamās genocīda formas vēsturē. Jo vairāk cilvēki sevi un citus uztvertu par unikālām personībām, neidentificējot ar lielākām grupām, jo vairāk pasaulē būs miers, mīlestība un sapratne. Individuālisms rada patiesu vienotību.
Apelējot pie piederības savai grupai savos centienos panākt lielāku taisnību, tikai piemet malku identitātes politikai, kura ir netaisnību cēlonis. Ja tu uzskati, ka tevi kāds apspiež, jo tu esi melnais, sieviete u.c., tev būtu jāuzsver, ka esi personība nevis daļa no grupas, ja jau grupu domāšana šo netaisnību ir radījusi. Savādāk tu domă, ka esi pret rasismu, bet cīnies pret baltajiem kopumā (un tas pēc definīcijas ir rasisms) vai pret vīriešiem kopumā (kas pēc definīcijas ir seksisms), sevi uzskatot par cēlu cīnītāju pret rasismu un seksismu. Visus šos ismus ir radījusi identitātes politika. Gaisma uzvar tumsu nevis tad, kad ir sakāvusi tumsu un tai atriebusies, bet, kad ir atklāts, ka viss ir gaisma. Savādāk viss, ko tu panāksi būs, ka apspiestā grupa uzvarēs un atriebsies apspiedēju grupai un pati kļūs par apspiedēju grupu. Un tā šis sviests nekad nebeigsies. |
|