|
Jun. 24th, 2009|10:02 pm |
Redzi nav jau tādas objektīvās realitātes, kas ir ārpus kāda vēlmēm. Tu saņem ķermeni, kas ir tavu iepriekšējo dzīvju karmas (vēlmju) veidojums. Tāpat kā viss, ko mēs sev apkārt redzam. Individuālā karma, kolektīvā karma un pāri tam visam Dieva vēlme. Kas attiecas uz ticību kaut kam, tad es ticu tam, ka Dievs ir Mīlestība. Un viostuvāk realitātei es esmu tad, kad redzu mīlestību visur. Senie latvieši u.c. redzēja, ka viss ir dzīvs: mežs, upes, zeme utt. Viņi zināja, ka ir visādi rūķi, troļļi, fejas utt. un viņu pasaule bija brīnumu pilna. Uzkatīt, ka tas viss ir izdomājums, ir pretrunā ar mīlestību. Tāpat kā pretrunā ar mīlestību ir uzskatīt, ka Dievs nevar būt personība. Vai, ka matērija ir primārā nevis gars.
Tā nav patiesības ignorēšana, tu vnk izvēlies kā redzēt patiesību. Ja tev ir ienaidnieks, tu vari viņu uztvert par ienaidnieku (jo viņš tevi grib nogalināt). Bet, ja cilvēka sirds ir pilna ar mīlestību, viņš, ignorējot "patiesību" par to, ka tas ir ienaidnieks, mīlēs viņu kā mirdzošu būtni. Un rezultāts būs tāds, ka ienaidnieka naids apdzisīs. Jo galu galā augstākā patiesība arī IR tāda, ka viņš ir mirdzoša būtne. |
|