|
May. 20th, 2009|05:47 pm |
Šai pasaulei ir dziļa jēga - aizvest mūs pie kalpošanas Dievam. Tas noteikti notiek caur ciešanām. Materiālās dzīves pretruna ir, ka būtnes tiecas valdīt, bet valdnieks ir tikai viens. Tieksme valdīt nav gļuks, tā nāk no Dieva, bet, tā kā pastāvošā primārā dharma ir iepriecināt Dievu, vēlmei valdīt nav pozitīvu seku šai pasaulē, kur visi ir mazi valdnieciņi un tāpēc savā starpā cīnās. Atmetot visu veidu pieķeršanās un bailes, kā arī vēlmi pēc atbrīves, ir jādomā par Dieva iepriecināšanu. Jo ir tikai viena Dvēsele - Viņš un, ja kāds izjūt skaudību vai nodala sevi no Viņa, viņš atrodas ilūzijā un viņam nāksies iet ciešanu ceļu.
Šis laikmets ir nežēlīgs laikmets. Dēmoni mums ir iedevuši sava prāta implantu un mēs tiekam turēti lopu līmenī. Mums ir pateikts priekšā, kas jādara, kā jājūtas un jādzīvo. Mums tikai jākalpo viņiem. Bet no absolūtā viedokļa nekā ļauna nav. Kali jugas nebūtu, ja tā būtu ļaunums, bet Dievs būtu labs. Šis laiks ir tas laiks, kad vienīgā iespēja būt brīvam, ir pieņemt patvērumu pie augstākās dharmas - Dieva iepriecināšanas. Atmetīsim bezjēdzīgos strīdus un domāšanu "es, man mans" kategorijās. Un ieraudzīsim pasauli plašu. Un gluži savādāku.
Dvēsele vienmēr ir kalps. Vai tā apzinās vai nē. Ja tā nekalpo Dievam, tā kalpo Sātanam. Tā nav alegorija kā viņu iedotais prāta implants liek cilvēkiem domāt. Kā Sātans gribētu likt tev domāt. Tu nonāc pie tā, kam tu kalpo. Tad kāpēc kalpot nemīlestībai, ja var kalpot Mīlestībai?
Ir jākļūst par garīgo cīnītāju. Garīgās cīņas būtība ir meditācijā jeb prāta fokusācijā uz mīlestību. Kamēr cilvēks to neuzsāk, viņš domās tikai to, ko viņam ļaus domāt viņi un šis viss viņam būs tikai tukši vārdi. |
|