|
Jun. 7th, 2021|04:15 am |
Mēļo, ka man esot vienalga, ko par mani domā. Tā gan gluži nav. Tā nav, ja tas, ko par mani domā, IR TAISNĪBA, plus vēl man šī taisnība personiski liekas apkaunojoša, piemēram. Bet, ja mani uzskata par bērnišķīgu, dīvainu, ekscentrisku, egocentrisku vai whatever - tas viss man ir vienalga. In fact, ekscentriskumu es uzskatu par komplimentu. Man patīk ekscentriskums sevī un citos.
Ir arī cilvēki, kas mani regulāri lasa, komentē, grib iedot pa muti utt., bet es viņus nelasu necik. Nevaru izdomāt, kā attiekties pret sarunām par man iedošanu pa muti. Vai ar Jēzus mācības attieksmi: "Nāc, iesit un iesit arī pa otru vaigu" vai savādāk. Nevaru arī saprast, kāpēc man kāds gribētu iedot pa muti pašlaik (ja reāli), jo es neizsaku neviena džeka draudzenei komplimentus un ne par viena džeka draudzeni vairs nerakstu negatīvo. Visdrīzāk viņiem vienkārši skauž, ka es esmu tik īpašs, bet viņi tādas pelēcības. Kaut vai tas, ka viņi mani lasa, bet es viņus nē (jā, es izlasīju to, kur komentāros kāds runā par iesišanu man - tas bija tāpēc, jo kāds man pavēstīja, ka man to vajadzētu izlasīt). |
|